Pirmā diena jaunā darbavietā, Cēsu novada laikraksta izdevniecībā, nav viegla. Atgriezties savā dzimtajā pilsētā nebija grūts lēmums, jo tieši “Druviņa”, kā to visi mani tuvinieki mīļi dēvē, bija viena no manām pirmajām darba vietām un žurnālistikas pieredzēm.
Cik nav izceļots, cik piedzīvots… Pirms divdesmit gadiem pabeidzu Cēsu Valsts ģimnāziju (tajā laikā vēl Cēsu Pilsētas ģimnāziju) aizlidoju kā gājputns, bet saknes velk atpakaļ. Saki, ko gribi- nu velk.
Pēc tik ilgas prombūtnes Kanādā atgriešanās dzimtajā pilsētā radīja daudz pretrunīgu jautājumu. Lidot prom un atkal meklēt darbu ārvalstīs, cerot uz leiputrijas lielajiem putras kalniem un apsolīto zemi, vai palikt šeit un jau kuru dienu ģimenes dārzā palīdzēt novākt rudens veltes. Aizceļot vai palikt Cēsīs? Mest ābolus miskastē vai izdomāt jaunu konservēšanas, moderniem vārdiem, fermentēšanas metodi?
Šogad rudentiņš- bagāts vīrs. Dabas veltes dārzā, kokos, krūmos un mežos. Spēj tik visas baudīt. Kastītes ar āboliem redzamas pie daudzām privātām mājām un daudzdzīvokļu namiem. Ņem un cienājies- uz veselību! Raža ir milzīga.
Kompotam vai sulām, ievārījumam vai kaltēt? Kas kuram ērtāk. Vairums lielo ābolu ražu ieliek kompostā, bet ir taču veidi, kā kādu citu iepriecināt ar rudens veltēm. Nesen sociālajos tīklos manīju aicinājumu- dārza ražā dalīties ar pansionāta iemītniekiem. Viņi ļoti novērtējot svaigus augļus un dārzeņus, paši tos vairs nevar izaudzēt.
Un vienmēr ir iespēja neizmantoto aizvest uz Līgatnes dabas takām. Atcerēsimies, ka pašiem apmeklētājiem nevajag barot dzīvniekus, jo daļai ir nepieciešams specializēts uzturs. Tāpēc ir ieteikums ziedojumu atstāt informācijas centrā. Uzzināt, ko ēd Līgatnes dabas taku dzīvnieki, var dabas taku mājaslapas sadaļā “Mūsu dzīvnieki”.
Rudens man asociējas ar rūgto pīlādžu želejas smaržu, aprasojušajiem āboliem un plūmēm, karstums virtuvē, kur gatavo dažnedažādus gardumus ziemas krājumiem. Ar draudzenēm tiek pārspriestas labākās kabaču lečo receptes un mēģināts atkārtot to īpašo paņēmienu, kuru zināja tikai ome, lai izdotos perfektas sālītās sēnes.
Tā nu atkal, šoreiz draudzenes dārzā lasot miljons kritušo augļu, aizdomājos. Ir jau vienmēr vieglāk izmest. Nevis salasīt un uzvārīt kompotu vai ievārījumu. Tas pats reizēm ir ar dzīvi Latvijā. Ir vieglāk aizlidot, grūtāk ir palikt. Vai kā sen, sen mammas tante Ludīte man teica- dzīve ir kā zeķes. Vai nu salāpi, vai met ārā un pērc jaunas…
Izbraucēju nav maz. Latvijas iedzīvotāju skaits pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, bija 2 377 383. Latvijas centrālās statistikas pārvaldes 2021.gada tautas skaitīšanā uzrādīti 1 893 223 pamatiedzīvotāji.. Un sarukums turpinās. 2023. gada sākumā Latvijā bija 1 miljons 883 tūkstoši iedzīvotāju, 2024. gada 1. janvārī valstī bija par desmit tūkstošiem mazāk – 1,873 miljoni cilvēku.
Lasot šādus statistikas datus, nostiprinājās pārliecība- palikt Latvijā un būt dzimtās pilsētas patriote, palikšu Cēsīs. Un visu rudeni cītīgi konservēšu pašaudzētos dārza labumus un mežā salasītās ogas. Lai ziemas spelgonī atvērtu to aromātisko ievārījuma burku un pacienātu meitas ar plānajām pankū- kām.
