Ministru kabinets beidzot vienojies par nodokļu reformu, tagad to atliek apstiprināt Saeimai, un visiem viss būs skaidrs.
Vai tiešām visiem un viss būs skaidrs? Un, vai galu galā neizrādīsies, ka daudz skandinātais taisnīguma un solidaritātes princips patiesībā atkal nesitīs mazāku ienākumu saņēmējus?
Jāteic, ka, raugoties uz nodokļu reformas ieceri, izskatās, ka dzīvojam pagājušajā gadsimtā, kad darbs un samaksa par darbu bija pavisam vienkārša, jo bija darba ņēmējs un darba devējs tajā izpratnē, kāda pastāvēja tajā laikā. Kā zināms, šodien darbus veic gan attālināti, gan ir mikrouzņēmumi un to nodokļi, gan inviduālie saimnieciskās darbības veicēji un pašnodarbinātie, un visbeidzot ir pensionāri, no kuriem daudzi turpina strādāt, lai nodrošinātu sev dzīvi virs izdzīvošanas līmeņa.
Apsveicami ir tas, ka beidzot esam spēruši soli iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) diferencēšanas virzienā, un tie, kuri nopelna mazāk, procentos arī maksās mazāk. Taču tālāk jau seko pavisam dīvaina iecere – visus ar likumu piespiest maksāt trešajā pensiju līmenī. Kā zināms, trešais pensiju līmenis ir ne valsts, bet privāts pensijas krāšanas variants. Jā, tikai tā saucamā valsts pensija nekur nenodrošina labklājību, un daudzviet ir ne tikai tas, ko mēs saucam par trešo pensiju līmeni, bet pensiju darbiniekam uzkrāj arī darba devējs. Labai dzīvei pensijas gados mēdz arī iegādāties īpašumus, akcijas un tamlīdzīgi. Lai kā, Latvijā trešais jeb privātais pensiju līmenis ir vārgs vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau daudziem ienākumi ir tik mazi, ka grūti kaut ko atlikt, daudzi uzskata, ka par visu jārūpējas valstij, bet turīgie bieži vien krāj savā kontā vai kabatā. Jebkurā gadījumā ir vismaz dīvaini, ka valsts grib noteikt, kas cilvēkam jādara ar savu naudu pēc nodokļu nomaksas. Tikpat labi kādā dienā valsts var pieņemt likumu, ka katrs iedzīvotājs gadā drīkst patērēt noteiktu daudzumu sāls, cukura vai gaļas, jo, lūk, pārmērīga šo produktu lietošana bojā veselību. Patiesībā tas, ka katram obligāti būs jāiemaksā pieci procenti trešajā pensiju līmenī, tātad privātfirmām, izskatās pēc zināma privāto uzņēmēju loka lobēšanas. Tāpat arī nav īsti skaidrs, kuriem pieci procenti būs jāmaksā? Vai arī strādājošiem vecuma pensionāriem un strādājošiem invaliditātes pensiju vai pabalstu saņēmējiem? Vai tas nozīmēs, ka minētās pensijas varēs pārrēķināt ik pēc dažiem gadiem?
Tāpat arī skaidrības nav par tiem, kuri maksā mikrouzņēmuma nodokli (MUN). Vai arī viņiem būs jāmaksā minētie pieci procenti? Vai tas nozīmēs, ka 15 procentiem, kas viņiem būs jāmaksā, vēl klāt nāks arī šie pieci? Un kā ar sociālā nodokļa paaugstinājuma procentu, kas tiks sadalīts starp darba devēju un darba ņēmēju finansējumam veselības aprūpei? Individuālajiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri maksā MUN, viņi paši ir gan darba devējs, gan darba ņēmējs. Tātad viņiem būs jāmaksā 15+5+1 procents no saviem ienākumiem? Līdz šim neviena ministrija nav spējusi atbildēt, kas un cik būs jāmaksā, piemēram, strādājošajam vecuma pensionāram, kurš ir MUN maksātājs. Vai strādājošajam vecuma pensionāram, kuram ir arī invaliditātes grupa un kurš ir MUN maksātājs. Un, ja cilvēks saņem invaliditātes pensiju, bet mazliet savu spēju robežās strādā un maksā MUN? Vai šiem cilvēkiem arī būs jāmaksā viens procents veselībai un pieci procenti trešajam pensiju līmenim, jo pensionāra, invalīda un strādājošā statuss ir trīs pavisam atsevišķas lietas, kas nekādi netiek savienotas?
Ar vārdu sakot, jautājumu ir daudz, bet atbilžu vēl nav. Atliek cerēt, ka tās tomēr tiks saņemtas jau drīz un par tām tiks domāts jau tagad. Nevis nākamā gada janvārī.
Komentāri