Šomēnes Cēsu tipogrāfija darbu mūsu pilsētā beidz. Tagadējie īpašnieki – a/s “Preses nams” uzskata, ka notikusi ražošanas optimizācija un Cēsu tipogrāfija integrēsies jaunajā ražotnē Rīgas rajona Ropažu pagasta Silakroga “Jāņsilos”. Viedokli par notiekošo pauda Cēsu tipogrāfijas izveidotājs Aivars Zvirbulis.
“Cēsīs tipogrāfijas slēgšanu, to pārceļot un integrējot lielākā ražotnē, vērtēju duāli. Ja raugāmies no ražotāju viedokļa – parasti labāk ir optimizēt ražošanu, – tas ir, apvienoties. Tomēr šajā konkrētajā gadījumā varbūt varēja atrasties patstāvīgas ražotnes pie Rīgas un Cēsīs. Mazāks kolektīvs ir pārskatāmāks, ražojumu kvalitāte – labāka. Viennozīmīgi, ja es būtu palicis poligrāfijā, pat ja būtu divas ražotnes, saglabātos abas, notiktu nozaru dalīšana pa specifikācijām.
Par ko es pārdzīvoju – tiek pazaudēti cilvēki, kas te bija sagatavoti. Nākotnes poligrāfija – tā nav konveijera sistēma ar lielām tehniskām iespējām, gribas teikt, ka vissvarīgākais ir cilvēku profesionālisms, kas darba gaitā izveidojies kā milzīgs ieguldījums un tiks neglābjami pazaudēts. Kad tipogrāfiju pārdevu, man nelikās, ka kādreiz to varētu slēgt, pārvietot, jo ražotne bija izveidota, darbojās, cilvēki – profesionāli, apmācīti. Ja jaunajiem īpašniekiem poligrāfija patiešām būtu dārga un viņi novērtētu esošo darbinieku potenciālu, arī tipogrāfija Cēsīs attīstītos nākamajā pakāpē.
Jaunās ražotnes izveidošana tiek pavēstīta visai skaļi, kā ražošanas procesa koncentrēšana. Manuprāt, tas būtībā ir pagaidu risinājuma variants ar pavisam citiem mērķiem, ne ražošanas optimizēšana. It kā tiek dota iespēja cilvēkiem strādāt, bet īstenībā viss jāsaliek pa plauktiem, lai labāk izskatītos, jo tiek sagatavota pakete kādai realizācijai – īpašnieku maiņai.
Ko es varu teikt cilvēkiem, darbiniekiem? Ja kāds savulaik nāca tipogrāfijā strādāt tāpēc, ka īpašnieks tur biju es, tad, protams, viņš ir vīlies. Ja nāca, lai iemācītos darboties poligrāfijas nozarē, viņš ir iemācījies un varbūt atliek mūsdienu pasaulei raksturīgais – mainīt dzīves vietu. Jebkurā gadījumā, vislielākais zaudētājs ir Cēsu pilsēta, es pat gribētu teikt, tas, ka tipogrāfija aiziet no Cēsīm, ir liela Ropažu pagasta deputātu uzvara pār Cēsu pilsētas deputātiem.
Uzņēmējdarbība norit ne jau tuksnesī, bet noteiktā vidē. Ropažu pagasts veica milzīgus ieguldījumus, lai ražotne atrastos tieši viņu pagastā. Cēsnieki nedarīja pilnīgi neko. Tiesa, arī netraucēja. Pašvaldība bija neitrāla, un Ropažu pagasts pa to laiku izcīnīja ražotni sev. Vienas bezdarbība pret otras darbību visu izšķīra.
Cilvēkiem varu sacīt – man žēl, ka tā noticis. Tomēr es šai nozarē darbojos 12 gadus (no 1988. līdz 2000.gadam). Toreizējās tipogrāfijas krīzes laikā – visu gadu, kamēr mēģinājām no tās tikt laukā, biju no poligrāfijas nedaudz attālinājies. Man bija idejas, ko darīt tālāk, jo jutu, ka man kā radošam cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas jauns. Pārdošana likās ļoti labs risinājums, un tāpēc par to arī izšķīros – zināju, kur ieguldīšu iegūtos līdzekļus – “Amatciemā”. Es savas dzīves laikā gribu kvalitatīvi izdarīt daudzas lietas. 2000.gadā es pievērsos “Amatciema” projektam un vēlos mācīties no kļūdām – gribu to atstāt tik sakārtotu, lai tas aizietu savā dabiskajā sistēmā un nekas to nevarētu apdraudēt.”
Komentāri