Rajonā ir trīs lielas arodizglītības mācību iestādes, tā kā mums ir nopietni jādomā par to, ko piedāvājam, jāņem vērā, ka pie mums nāk mācīties skolēni no visa reģiona – Madonas, Alūksnes, Jēkabpils un Gulbenes rajona.
Paši saskaramies ar problēmu, ka mums sāk pietrūkt skolotāju. Esam pat aicinājuši strādāt profesionāļus no celtniecības uzņēmumiem. Ir uzrunāts Cel- Tik direktors Jānis Gruntmanis. Uzņēmēji mūs atbalsta. Viņi ir arī tie, kuri pieņem kvalifikācijas eksāmenus, kuri novērtē, ko esam izdarījuši. Vēl labāk būtu, ja darba devēji
vairāk iesaistītos kā pasniedzēji. Patiesībā mēs esam atvērti jebkam – jebkurai sarunai un sadarbībai, ja vien
varētu sanākt visi kopā un izdomāt, kā šo problēmu risināt. Runājot arī par nepieciešamo profesiju pārstāvju izglītošanu – ja tās ir profesijas, kuras mēs spējam mācīt, piemēram, ja trūkst konditoru, tad varam runāt. Varbūt mums ir jāatver konditoru vai konditoru palīgu grupa. Taču baidos, ja mēs šo programmu
nākamajā gadā piedāvāsim, vai būs pietiekams skaits skolēnu, kuri vēlēties kļūt par konditoriem. Šīs profesijas pārstāvim jāsāk strādāt piecos no rīta, tas ir smags darbs. Vai piecpadsmitgadīgs pusaudzis saprot, ko nozīmē celties četros no rīta un cept maizīti. Problēmas ir arī citās skolās – nevar nokomplektēt desu vai piena meistarus, jo tie vairs nav
prestižie amati, kā tas bija kādreiz.
Negribu mest akmeni vispārizglītojošo skolu dārziņā, bet mani baida tas, par ko runā skolās. Man šķiet, ka bērni vairāk tiek virzīti uz sociālajām zinībām, uz tādām it kā vieglākām nozarēm. Var jau būt, ka mēs arī maz esam braukuši un runājuši skolās. Bet pagājušajā gadā aizsūtījām uz visām rajona pamatskolām e – pastu, piedāvājām aizbraukt un pastāstīt par mūsu skolu, taču nesaņēmām nevienu atbildi. Saprotu, ka vidusskolām ir jānokomplektē savas desmitās klases, kuras arī cenšas savējos atstāt. Es to visu saprotu. Bet derētu kāds pētījums, cik daudz bērnu pēc vidusskolas aiziet studēt, kur viņi aiziet, kur paliek pārējie skolēni.
Pieļauju, ka arī kāds darba devējs, paņemot no vidusskolas skolēnu, pats to izskolojot par galdnieku vai automehāniķi, ir lielāks ieguvējs nekā ar vienu vai otru mūsu absolventu, kuram ir vidējas vai pavisam švakas zināšanas. Es to saprotu. Saprotu uzņēmējus, kuri ļoti baidās. Piemēram, automehāniķi, kuriem iedodam savus praktikantus. Tur ir dārgas mašīnas. Tā ir atbildība, un es saprotu, kādu risku uzņemas autotransporta uzņēmums, kurš ir paņēmis praktikantu, ja tiek sabojāta mašīna. Ko tu no viņa paņemsi? Un šādi gadījumi ir. Tas pats arī celtniecībā, kad praktikanti
sabojājuši ļoti dārgus materiālus.
Mēs cenšamies, kā varam, bet, kad aizsūtām skolēnus praksē, nevaram droši apgalvot, ka viņi nenodarīs kādu kaitējumu vai zaudējumus uzņēmējam.
Klibo
arī darba disciplīna. Saprotu, kāpēc praktikanti daudzos uzņēmumos netiek sevišķi mīlēti. Darbā jābūt astoņos no rīta, bet atnāk desmitos vai neatnāk vispār. Bet ar to mēs saskaramies arī skolā. Daža nav stundās – dienu, divas.
Kopš tā laika, kad mūsējie masveidā sāka braukt uz Īriju vai Angliju strādāt, ir pazudusi nepieciešamība par katru cenu iegūt izglītību, mācīties, lai dzīvē ko sasniegtu. Tagad var pateikt: “Es nevaru? Labi, metiet mani ārā, es braukšu strādāt uz Īriju. Es tāpat tur pelnīšu vairāk nekā šeit!” Tas ir
graujoši. Nav
argumentu, lai mēs spētu šo viedokli atspēkot. Viņi zina,
ja nesanāks te, ir kurp doties. Un viņi jūtas ļoti droši par sevi, jo ir jau kur palikt.
Patiesībā mēs strādājam kā lauvas. Ir ļoti daudz darba. Nav
nekāds noslēpums, ka pie mums neatnāk paši izcilākie audzēkņi. Atnāk tie, kuri nav tikuši ģimnāzijās, vidusskolās, mēs to, kas tur kādreiz ir palicis neizdarīts, esam spiesti izlīdzināt. Mūsu skolu nevar pabeigt ar nepietiekamu vērtējumu. Visos mācību priekšmetos un visās praksēs simtprocentīgi ir jābūt
vismaz četriniekam. Arī kvalifikācijas eksāmens ir jānokārto uz pieci, nevis četri. Un tikai tad var dabūt diplomu par vidējo profesionālo izglītību. Tā kā mēs tiekam galā gan ar matemātiku, gan angļu un latviešu valodu. Ar to, ka pamatskolā
šis skolēns ticis uzskatīts par bezcerīgu kādā mācību priekšmetā.
Varu apgalvot, ka tas, kurš ir ieguvis vidējo profesionālo izglītību, ir vērtīgs cilvēks. Ja vien vēlas, viņam ir iespējas studēt. Viņš var mācīties un strādāt, jo profesija ir apgūta. Pat visšvakākais, kurš varbūt tikai kaut kā ir izmuļļājis cauri tos četrus gadus, ir ārkārtīgi daudz iemācījies.
Pierakstījusi Liene Lote Sīle
Komentāri