pirmsskolas skolotāja
Rakstīt pamudināja izlasītais Latvijas laikrakstā “Rītdiena”. Vienā no tiem aprakstīts par plānotajām izmaiņām izglītībā, sākot no pirmsskolas un beidzot ar augstskolas izglītības programmām.
Runa ir par to, lai izglītības saturā tiktu iekļautas audzināšanas stundas, kas bērnos, jauniešos veidotu lojālu, labvēlīgu priekšstatu par tādu parādītu kā homoseksuālisms (pederastija). Tiek rosināts pat skatīties mākslas filmas, klausīties dziesmas u. c. radošas izpausmes, kas liktu būt iejūtīgākiem pret šo parādību un aizvien vairāk to atbalstītu. Vēl jo vairāk – pēdējos “Rītdienas” laikrakstos nodrukāts kāds dokumenta saturs, kas esot turēts slepenībā. Un tas ir “Nacionālā programma iecietības veicināšanā”. Paldies Dievam, šīs programmas pieņemšanu izdevās atlikt.
Runa ir par to, lai ar likuma varu visā Latvijas sabiedrībā tiktu piešķirtas īpašas priekšrocības cilvēkiem ar seksuālām novirzēm, t.i. – homoseksuāļiem. Ir sacelta milzīga ažiotāža ap šīs cilvēku grupas tiesību aizstāvēšanu. Kā zināms, homoseksuālisma un pederastijas aizstāvji ir ieguvuši likumīgu varu vairākās Eiropas valstīs un tur ir legalizētas viendzimuma laulības.
Manuprāt, katrs domājošs cilvēks saprot, ka tas ir ceļš uz sabiedrības deģenerāciju, bojāeju. Un, kā liecina vēsture, tas viss jau kādreiz noticis – piemēram, Romas impērijas sabrukums. Šī “sērga” tur bija izplatījusies, sākot no augstākajiem sabiedrības slāņiem.
Visbīstamākais, ko grib izdarīt šīs minoritātes pārstāvji – iespaidot bērnu un jauniešu domāšanu, radīt, tā teikt, jauna tipa “moderno” cilvēku, kuram nav vajadzīga ģimene, bet tikai “partneris”…
Jautājums ir – kādu domāšanas veidu grib uzspiest mūsu sabiedrībai?
Kāpēc vienai sabiedrības daļiņai ar seksuālām novirzēm ir izdevies iespaidot vairāku valstu valdības pārstāvjus? Un to viņi cenšas izdarīt arī Latvijas valdībā un sabiedrībā. Kāpēc šīs slimības pārstāvji cenšas mums iestāstīt, ka šāds (homoseksuālisma) dzīvesveids ir normāls un labs?
Paldies Dievam, Latvijā vēl ir milzīgs pretspēks šiem uzskatiem.
Nobeidzot šo rakstu, gribu rosināt jūs, cēsnieki – izglītības darbinieki, pedagogi, jauniešu līderi, vecāki – neklusēt, bet izteikt savu attieksmi, protestēt. Cēsis ir pilsēta, kurā izglītība un kultūra ir prioritātes. Bet izglītības un kultūras mērķis ir pārņemt labāko no iepriekšējo paaudžu kultūras mantojuma un veicināt labklājības celšanu nākotnē, ja ņemam vērā, ka tādas vērtības
kā ģimene, patriotisms nekad nezūd. Es ticu, ka Latvijas tauta, arī jūs, Cēsu iedzīvotāji, nepieļausiet, ka soli pa solim mūs vedīs iznīcībā.
