, Ziemeļvidzemes reģionālās valsts darba inspekcijas vadītājs
Valsts darba inspekcija nav represīva iestāde, bet konsultants uzņēmējam. Darba aizsardzības galvenais uzdevums ir noteikt tiesisko pamatu sociālo, ekonomisko, tehnisko, ārstnieciski profilaktisko un organizatorisko pasākumu realizēšanai, kā arī nodrošināt normatīvajos aktos definēto prasību ieviešanu. Tas spēj nodrošināt darba vides atveseļošanu, darba drošību, nelaimes gadījumu darbā un arodslimību skaita samazināšanu, kā arī no darba attiecībām izrietošo sociālo garantiju stabilas sistēmas darbību.
Darba aizsardzībai ir būtiska loma darbinieku labsajūtai un labklājībai darba vietās, jo pareizi un efektīvi veidota darba aizsardzības sistēma gan valsts, gan uzņēmumu līmenī nodrošina darbiniekiem drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Nodrošinot darbinieku drošību un veselības aizsardzību darbā, tiek samazināta iespēja gūt traumas darbā, novērsta arodslimību rašanās iespējamība un paildzinās darbinieku darba mūžs.
Cēsu rajonā reģistrēti pāri par četriem tūkstošiem aktīvo nodokļu maksātāju, Valmieras rajonā ap 3,5 tūkstošiem. Valsts darba inspektoriem darāmā netrūkst. Redzot lielo darba apjomu Cēsu rajonā tagad strādā četri inspektori. Par inspektoru nepiedzimst, bet ir iespēja mācīties. Un mūsu darbinieki kļūst aizvien zinošāki. Mēs reģionā turpinām iesākto darba stilu – trīs dienas nedēļā tiek veikts preventīvais darbs, tiekamies ar uzņēmējiem, runājam par to, kādām jābūt darba vietām, kas jāievēro.
Viena no mūsu prioritātēm – sekot, lai darba ņēmējiem būtu noslēgti darba līgumi. Inspekcija ir koordinējošā institūcija starp pilsonības un migrācijas pārvaldi, robežsardzi, valsts nodarbinātības aģentūru un VID. Ja darba vietā inspektori konstatē strādājošos bez darba līguma, darba devējs ir vainīgs. Citās valstīs atbildīgs ir arī darba ņēmējs, jo viņš apzog valsti.
Par aplokšņu algām runāts daudz. Strādājošais piekrīt oficiāli saņemt tikai minimālo darba algu, bet pārējo aploksnē. Viss ir jauki un izdevīgi līdz brīdim, kad skar slimība. Tad strādājošais brīnās, kāpēc pabalsts tik mazs. Bet to taču maksā no minimālās algas. Kamēr paši darbinieki neko nedarīs, grūti būs ko mainīt. Diemžēl nav dzirdēts, ka kāds būtu tiesāts par algu maksāšanu aploksnēs. Nav konkrēta piemēra. Inspekcijai nav tiesību veikt izmeklēšanu. Bieži vien inspekcija saņem anonīmas vēstules no strādājošajiem. Likums paredz, ka tās varam nepārbaudīt. Darba ņēmējus uzklausām, ja grib, viņš var palikt anonīms.
90 procentos gadījumu traumas uzņēmumos notiek neuzmanības dēļ, subjektīvu iemeslu dēļ. Darba devējs strādājošo ir instruējis, ka nedrīkst bāzt pirkstus, bet viņš paļaujas uz veiksmi, varbūt tāpat daudzas reizes iepriekš, taču notiek nelaime. Riska nozares Latvijā jau daudzus gadus ir nemainīgas – celtniecība, kokapstrāde, mežizstrāde.
Šogad reģionālā inspekcija konstatējusi 70 gadījumus, kur strādājošie saslimuši par arodslimībām, jo darba vide nav bijusi atbilstoša. Reģionā fiksēti 140 nelaimes gadījumi. Pieļauju, ka tie nav visi. Ja zaudējumi nav tik lieli, uzņēmējs un darba ņēmējs vienojas. Bet cēlonis bieži vien paliek, tas netiek novērsts.
Darba devēja aizstāvis ir arodbiedrības. Diemžēl tām nav ietekmes. Arodbiedrības neaizstāv nozarē strādājošos, bet reaģē atsevišķos gadījumos. Strādājošie sāk apzināties, ka viņu rokas ir vērtība, un darba devējam jādomā, kā tās piesaistīt, prast novērtēt.
Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri