Rūpēs par Latvijas valsts drošību no militārā viedokļa mūsu mērķis bija iestāties NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācijā) un Eiropas Savienībā. Šo mērķi sasniedzām 2004. gadā. Jutāmies drošībā. Pēc tam 2008. gadā notika finansiālā krīze, kas atstāja milzīgu iespaidu uz sabiedrību, izraisīja milzīgu emigrāciju. Tas vājināja tautu. Tam sekoja 2014. gada šoks – Krievijas Federācijas bruņotie spēki iebruka Krimā, pēc tam vēl tālāk Ukrainā – Donbasā. To uzzinot, Latvijā sajutām, ka neesam vis tik lielā drošībā, kā bijām cerējuši.
Ir divi aspekti, ko savas valsts drošības labā varam darīt – mēs paši un kopā ar valsts sabiedrotajiem. Salīdzinājumam gribu sākt ar statistiku. 1938. gadā Igaunija no visa valsts budžeta militārām vajadzībām iztērēja 20,4 procentus. Latvija, tas ir neticami, 27, 5 procentus no valsts budžeta, tātad vairāk nekā ceturto daļu. Pārējais budžetā tika atvēlēts veselības, izglītības, ceļu, policijas un valdības finansēšanai. Vai no bruņošanās kāds labums Latvijai, arī Igaunijai bija? Nē, nebija. Mēs pat nevarējām izmantot savu moderno bruņojumu, kaut gan mums bija jaunas tanketes, iznīcinātāji. Tie visi aizgāja Padomju Savienības bruņotajiem spēkiem.
Mēs esam sapratuši, ka Latvija viena pati nespēs sevi aizsargāt, tāpēc arī iestājāmies un esam NATO dalībnieki. NATO 3. pantā ir teikts, ka arī katrai dalībvalstij ir jārūpējas par savu aizsardzību. Tāpēc kā valsts esam lēmuši, ka nākamgad no iekšzemes kopprodukta divi procenti aizies aizsardzībai. Šo līmeni sasniegsim, jo rūpējamies par saviem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzi.
Paldies Dievam, ka mūsu sabiedrotie ir NATO! Jautājums, ko šie trīs daudznacionālie bataljoni, kas tagad atrodas Baltijas valstīs, varētu izdarīt pretī 350 tūkstošiem lieliem Krievijas Federācijas spēkiem? Atbilde ir meklējama tajā, kas bija vērojams Berlīnē aukstā kara laikā, un tajā kā NATO nosargāja arī Ziemeļnorvēģijas austrumu joslu. Mums, Baltijas valstīm un Polijai, tagad ir sabiedrotie. Pārliecība, kas jāraida, – uzbrukuma gadījumā būs milzīga reakcija. Ja Krievijas Federācija tiešām iedomāsies, ka pienācis brīdis un radusies iespēja iebrukt, tad vairāk nekā 20 NATO valstis būs iesaistītas kara darbībā. Ārkārtīgi būtiska ir tieši atturēšana no iebrukuma kādā no NATO valstīm. Tāda ir mūsu garantija.
Mūsu drošībai NATO nav vienīgais garants.
Sava loma ir arī Eiropas Savienībai.
Ja Krievijas Federācija ļoti labi zina, ka NATO tajā nekad neiebruks, jo nekad 28 valstis, kas ir Ziemeļatlantijas Padomē, nevienosies uzbrukt Krievijai, tad Eiropas Savienība ir kas cits. Tā tiešām apdraud Krievijas Federāciju, jo labākā aizsardzība pret hibrīdapdraudējumiem ir laba valdība. Eiropas Savienība piedāvā alternatīvu putinismam, un tas uztrauc Krieviju. Tāpēc arī notiek mēģinājumi vājināt Eiropas Savienību.
Tas, kas mūs visus šobrīd apdraud visvairāk, ir cits. Mēs esam zaudējuši ticību paši savām vērtībām. Tām vērtībām, kuras mūs turējušas drošībā kopš Otrā pasaules kara. Paaudzes, kuras piedzīvojušas karu, jau aiziet aizsaulē. Tie, kas nezina, ko nozīmē karš, to redz tikai televīzijā, iedomājas, ka karš ir iespējams līdzeklis mērķu sasniegšanai. Tāda doma ir maldinoša! Tāpēc jābūt uzmanīgākiem, jāskatās, lai neļaujam tādām domām pārņemt prātus.
No uzstāšanās piektdien diskusijā ar cēsniekiem “Kas
padara Latviju drošu?” pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri