Eiropas Savienības dalībvalstu valdību vadītāju sanāksmē jūnijā tika panākta vienošanās par jaunās Eiropas Konstitūcijas, kas tagad gan tiek saukta par Reformu līgumu, izstrādi. Tā pamatā būs Līgums par Konstitūciju Eiropai, kuru ES valstu un valdību vadītāji parakstīja 2004.gada 29.oktobrī, taču pēc negatīvajiem referendumiem Francijā un Nīderlandē 2005.gadā un ratifikācijas apturēšanas dažās dalībvalstīs tas nav stājies spēkā.
Viesojoties Briselē, “Druva” centās noskaidrot Eiroparlamenta deputātu Roberta Zīles un Guntara Krasta viedokli par jauno līgumu.
R.Zīle: – Esmu skeptiski noskaņots par panākto kompromisu, un man nebija saprotama Latvijas valdības pasīvā nostāja noslēguma debatēs. Kā varējām spriest pēc presē rakstītā, Latvijas pusei labs bija jebkurš iznākums. Tas nepārliecināja, jo citas valstis prata gūt lielāku vai mazāku labumu.
Biju pārsteigts, ka valstu vadītāji ātri piekrita būtisku vārdu izņemšanai no sākotnējā konstitucionālā līguma teksta, proti, par godīgu un neierobežotu konkurenci. Tas pavājina Eiropas komisijas un Eiropas tiesas kompetenci šajā jautājumā. Žēl, ka godīga un neierobežota konkurence vairs nepastāvēs ES, vismaz ne konstitucionālā uzsaukuma formā. Labi kļūst redzama Eiropas ikdiena, kur viena lieta ir dzeja par līgumiem, bet pavisam cita – bizness un ekonomika, kur dominē intereses, intereses un vēlreiz intereses.
G.Krasts: – Konkurences jautājuma svītrošana no preambulas ir būtisks solis atpakaļ ES iekšējā tirgus veidošanas politikā. Konkurences joma, kas ir viena no centrālajiem stūrakmeņiem un skar visu patērētāju intereses, tagad ir nedaudz vājināta. Francijas jaunais prezidents Sarkozī neslēpj, ka ir ieinteresēts šādā virzībā, kas ļauj radīt nacionālos čempionus, piemēram, aviobūves uzņēmumu “Airbus”, kas ar valstu atbalstu tiktu virzīti globālajā konkurencē. Taču reālā situācija pierāda, ka pasaules tirgū šādām kompānijām grūti konkurēt, jo īpašas labvēlības statuss iemidzina. Firmas zina, ka aiz muguras ir neierobežotas valstu subsīdijas, politiskais atbalsts un liels iekšējais Eiropas tirgus. Šī šķietami labvēlīgā vide patiesībā izrādās par galveno šķērsli kompānijas izaugsmei.
Eiropai kopumā, bet īpaši mazajām valstīm, kas nevarēs izveidot šādas megakompānijas, tas ir nelabvēlīgs lēmums. Tāpēc arī man nav īsti skaidra Latvijas nostāja balsojumā par jauno līguma tekstu. Kāpēc mēs nostājāmies Eiropas Savienības virzošo valstu – Francijas un Vācijas – pusē, necenšoties panākt savu interešu atbalstīšanu? Katra dalībvalsts cenšas pielāgot ES sev, tikai Latvijai neko nevajadzēja. Lietuvieši, sadarbojoties ar Poliju un prasmīgi izmantojot šīs valsts spiedienu, prata panākt, ka sadarbība enerģētikas jomā tiek atzīta par vienu no ES kopējām politikām. Tas protams noderēs visiem, arī Latvijai, sarunās par energoapgādes dažādiem projektiem, ja vien pratīsim iespēju prasmīgi izmantot. Tomēr tas ir Lietuvas nopelns. ES nepārtraukti notiek iekšēja cīņa, valstis aizstāv savas intereses, traktējot tās kā vispārējas. Jābūt modram, jāmeklē argumenti, lai atrastu atbalstītājus savai pozīcijai.
Nesaprotu, ko Latvija ieguva no šādas pasivitātes, tikai parādīja, ka ir mazs, disciplinēts Francijas un Vācijas satelīts. Latvijas balss šajā forumā neieskanējās. Tas neliecina par aktīvu mūsu valsts ārpolitiku ES jautājumu risināšanā, kas patiesībā ir arī iekšpolitiskie jautājumi.
R.Zīle: – Manuprāt, Latvijai no līguma par sliktu nāks tas, ka no 2014.gada nākamajos piecos gados mums vairs nebūs sava komisāra, jo pēc rotācijas principa tiks izvēlēta kāda cita no mazajām valstīm. Ja neesam Eiropas padomē iestrādājuši stingru pozīciju būtiskos jautājumos, šo komisāru zaudēsim. Pēc rotācijas principa mums šo posteni vajadzētu iegūt pēc pieciem gadiem, bet nav ticams, ka kāda lielvalsts gribētu palikt bez tā.
Kā zināms, viena no Latvijas vēlmēm, ejot uz kompromisu, bija kopējās ārējās drošības politikas nostiprināšana Eiropā. Lai ārpolitiku nediktētu tikai lielās valstis, bija vēlme iegūt ārlietu ministra pozīciju, kas būtu atbilstoši Latvijas Ārlietu ministrijas interesēm. Taču arī te ir zaudēts, jo nav jau šī vienotā Eiropas ārlietu ministra.
G.Krasts: – Noteikta problēma ir nepietiekamā informācijas ieguve no Latvijas. Esam diezgan izolēti, pat prasīto informāciju saņemam reti. Dažkārt gan uz plenārsēžu beigu balsojumiem kaut kāda pozīcija no valsts puses tiek formulēta, bet tad ietekmēt lielāku skaitu deputātu no citām valstīm ir grūti, jo balsošanas procesā parlamentārieši savu nostāju jau formulējuši. Būtu labi, ja valsts spētu izkristalizēt savu pozīciju un sniegtu mums informāciju, kad šie jautājumi tiek skatīti komiteju līmenī, tad iespējas ietekmēt būtu krietni lielākas.
Pašreizējā starpinstitūciju koordinācijā sistēma Latvijā nav īpaši efektīva. Ārlietu ministrija funkcionē kā pastkastīte, nav koordinējošā spēka. Pat Latvijā trūkst informācijas apmaiņas, viena ministrija nezina, ko dara otra. Esmu ļoti bieži par vienu jautājumu saņēmis atšķirīgus viedokļus no divām ministrijām. Nav vienotā skatījuma uz svarīgām problēmām.
Komentāri