1. oktobrī atzīmējam Starptautisko senioru dienu. Tomēr nereti rodas jautājums, kad tad cilvēks godpilni iekāpj šajās seniora kurpēs. Jo, ja savulaik seniors asociējās ar, piemēram, mīļo, viedo sirmmāmiņu ar baltu lakatiņu galvā vai stingro vecotēvu, kuram neviens neuzdrīkstējās runāt pretī, toties vienmēr prasīja pēc gudrā padoma, tad mūsdienās seniori ir ļoti dažādi un atšķirīgi.
Pēc oficiāliem datiem skatoties, Latvijā situācija ir apmēram skaidra – statistikas pārvaldē, gatavojot statistikas datus, par senioriem dēvē cilvēkus no 65 gadiem. Pensiju, kuras vecuma slieksnis gan katru gadu nedaudz palielinās, šogad var saņemt, kad sasniegti 64 gadi un seši mēneši. Tātad vecums ļoti līdzīgs. Dažādi uzņēmumi gan senioriem piedāvā atlaides jau krietni ātrāk, arī sākot no 55 gadu vecuma.
Tomēr domājams, ka aiziešana pensijā pašam cilvēkam nenozīmē sajūtu, ka esi seniors. Tāpat katram ir savs atšķirīgs brīdis, kad no sacītā – viņi, seniori -, tiek pāriets uz – mēs, seniori. Psihologi gan teic, ka aiziešana pensijā un reizē arī darba attiecību izbeigšana var būt nozīmīga robežšķirtne, jo cilvēkam rodas jautājums par savu vietu un nozīmi, jo īpaši, ja darbs bijis ļoti būtiska viņa dzīves daļa. Speciālisti arī atgādina, ka novecošana nav tikai ķermeniskas izmaiņas, bet arī izmaiņas dzīves uztverē, dzīvesveidā, attiecību veidošanā ar apkārtējiem.
Jāteic, seniori ir tikpat dažādi kā visu citu vecumu cilvēki. Vieni pat nedomā par darba gaitu beigšanu, ir tādi, kuri turpina mācīties, pat apgūst jaunu arodu, atrod jaunus vaļaspriekus, pagūst pavadīt laiku ar mazbērniem. Domāju, lielākajai daļai grūti aptvert, ka viņiem tiešām jau ir 70, 80 un pat vēl vairāk gadu.
Taču ir cilvēki, kuri jau pirms pensijas vecuma jūtas veselības ligu nomocīti un nevarīgi, vēl daļa ir mūžam neapmierinātie, kam viss un visi ir slikti. Bet jāteic, šādi cilvēki laikam ir visos vecumos, ja nu vienīgi ne bērna gados. Vismaz man nenāk prātā neviens četrgadnieks, piecgadnieks, kuram jau viss liktos slikti.
Jautājums, cik viegli mūsdienās ir sadzīvot ar lielu gadu skaitu. Savulaik tas bija kaut kas ļoti godājams, tiešām sinonīms viedumam. Tagad nereti jaunā paaudze pārmet vecajai un otrādi, ka tā nesaprot, jo katra paaudze piedzīvojusi atšķirīgus laikus. Interesanta ir gerontologa Jāņa Zaļkalna izteiktā doma, ka “novecošana ir bērna pazaudēšana sevī”. Es gan teiktu, ka pēc šādas mērauklas daļa cilvēku noveco, ļoti jauniem esot. Vēl profesors norāda, ka ir būtiski “meklēt un sajust dzīves krāsas un pašiem uzņemties atbildību, negaidot, ka labsajūtu kāds atnesīs uz paplātes”. Jā, šāda dzīves uztvere svarīga ikvienam neatkarīgi no vecuma.
Un kā jaunie uztver vecāko paaudzi – ar siltu sajūtu, ar smaidu vai varbūt ar žēlumu? Un vai paaudzes satiekas? Rakstot par pasākumiem, kuros piedalās seniori, nereti tiek uzsvērts, ka tajos iesaistās dažāda vecuma cilvēki, tā kopēji bagātinoties, taču reizēm šķiet, ka pat seniori dzīvo dažādos burbuļos, joprojām strādājošie vienā, bet godam pensijā aizgājušie – pavisam citā. Izskatās, ikdienā viņu ceļi nemaz tik bieži nekrustojas.
Komentāri