Ir sens teiciens – ko sēsi, to pļausi. To var attiecināt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, taču, lai pārliecinātos, ka šis likums no tiesas darbojas, nav jāaudzē labība, kaut arī tas ir lieliski. Pirms dažiem gadiem nonācu dzīves krustcelēs. Atceros, kā tikpat pavasarīgā dienā kā šī tīrīju māju un līdzībās pie sevis domāju, esmu “sējusi” tik neizsakāmi daudz sēkliņu, bet kāpēc joprojām nav, ko pļaut, kāpēc ražas nav? Tajā pašā momentā skaidrības mirklis izskrēja tik pēkšņi caur smadzenēm, it kā kāds man aiz muguras skaļā balsī būtu pateicis: “Vispirms jāsagatavo augsne.”
Es ķēros pie darba, izpētīju tobrīd esošo situāciju, izvērtēju, ko varu darīt uzreiz, kam vajadzīgi līdzekļi, bet kas jāatliek uz vēlāku laiku. Pārdomāju riskus un ieguvumus, visbeidzot rīkojos. Nepagāja nemaz ne tik ilgs laiks, un es sāku manīt, kā mani “iesētie” domugraudi, mani darbi sāk nest augļus.
Visam vajadzīgas iestrādes. Kādas? Tas atkarīgs no mērķa, ko izvirzi, taču panākumi atkarīgi tikai no paša. Kādreizējā blatu sistēma un cerība, ka kāds kaut ko izdarīs tavā vietā, joprojām pastāv, īpaši to vidū, kas auguši vecās padomju ideoloģijas gaisotnē, taču pakāpšanās uz cita pleciem nedod ne pārliecību par sevi, nedz veicina pašizaugsmi. Tā, manuprāt, ir vājuma pazīme.
Vai tad nav dubults prieks apzināties, ka esi dabūjis darbu, prakses vietu, uzrakstījis diplomdarbu, ticis augstskolā, izaudzējis dārzeņus, izlasījis vērtīgu grāmatu vai devies ceļojumā, kam gadu krāji kapeiku pie kapeikas, pats saviem spēkiem? Vai nav lieliski atskatīties atpakaļ, uzsist sev uz pleca un pateikt – jā, es to paveicu! Un viss sākās ar pirmo soli, ar tālruņa zvanu, ar vienu e-pastu, ar drebošu balsi un ļenganām kājām, bet es to paveicu. Es pats un nevis mana mamma, tante, onkulis, tēta draugs, kas parunāja ar kādu, kurš pazīst kādu, bet es pats dabūju šo darbu, šo pieredzi vai punu pierē. Es vācu savu ražu, nevis to, ko kāds cits manā vietā ir iesējis.
Robins Šarma ir teicis: “Nekad neļauj kādam sev iegalvot, ka tavi sapņi nav realizējami. Beigu beigās kāds panāks tieši to, ko esi izsapņojis. Kāpēc gan tam nebūt tev pašam?” Ir jāsaņem drosme, jāpaplašina sava komforta zona, jāievieš jauninājumi un jātiecas uz augšu līdz nākamajam līmenim gan veicamajā darbā, gan dzīvē, kas dāvāta.
Ja jauniešiem ir vēlme dzīvot ērti, bez izaicinājumiem, blāvi atreaģējot uz vecāku degsmainām vēlmēm, tad “iebīdīšana un blatu sistēma” ir tieši tas, kas vajadzīgs, taču nākotnes darba tirgus prasīs vairāk. Vairāk ideju, vairāk uzdrīkstēšanos, vairāk komunikācijas un pašiniciatīvas, un mēs augam, pateicoties tām domām un pieredzei, kas mūs neglauda pa spalvai.
Komentāri