Reformas izglītības nozarē arvien turpinās – šogad gan skolēniem, gan pedagogiem jāpierod, ka pārbaudes darbi jāuzraksta ar pirmo reizi, jo tos labot nevarēs. Tāpat skolu beidzējiem jārēķinās, ka, lai centralizētais eksāmens būtu sekmīgi nokārtots, vērtējumam jābūt par pieciem procentiem augstākam nekā tas bija šopavasar. Ņemot vērā, ka jau iepriekšējā mācību gadā arī Cēsu novadā ne visi skolēni spēja pārvarēt 10% slieksni, skaidrs, ka ne vienu vien rada bažīgu vērtējuma paaugstināšana. Bet ar to jau viss nebeidzas – katra izglītības iestāde nosaka arī savus iestāšanās noteikumus, un te jau var būt pavisam citas prasības, kādā līmenī eksāmenam jābūt nokārtotam, lai izvēlētajā mācību iestādē vispār varētu iekļūt.
Uz visu reformu fona grāmatu apgāda “Zvaigznes ABC” īpašniece Vija Kilbloka mācību gada sākumā savā sociālo tīklu profilā ierakstījusi: “Mani uzmācīgi vajā jautājums, vai tiešām mūsu tautsaimniecība var atļauties 12.klašu sistēmā jauniešus turēt skolas solā līdz deviņpadsmit gadu vecumam? Kādēļ līdz ar pilngadību skola nav pabeigta un vidējā izglītība iegūta? Kā tas ietekmē visu Latvijas ekonomiku – skola taču maksā naudu, un darbaspēka trūkst visās nozarēs!” Nenoliedzami, laiku pa laikam uzvirmo diskusijas, vai bērniem jāsāk mācīties pirmajā klasē no sešiem vai septiņiem gadiem, vai vasaras brīvlaikam ir jābūt trīs mēnešus vai, kā citās valstīs, – īsākam, bet ar garākiem brīvlaikiem mācību gada laikā. Un, lūk, arī jautājums par to, cik tad ilgi bērnam vajadzētu skolā mācīties. Saprotams, izglītošanos mēs turpinām visas dzīves laikā, bet pēc vidusskolas studijas jau vairs visiem nav par valsts līdzekļiem.
Jāteic, tas ir zināms paradokss, jo būtībā pusaudži ļoti raujas strādāt, lai nopelnītu naudu saviem tēriņiem, bet visbiežāk viņus darbā neņem. Pusaudži ir gatavi darīt visdažādākos darbus, tomēr likumdošana to ierobežo. Šobrīd vieglāka situācija ir skolēniem, kuri pēc devītās klases izvēlas apgūt profesiju, jo tad katru gadu ir jāiet prakse un, ja uzņēmumam, kurā skolēns apgūst praktiskās iemaņas, viņa veikums ir tīkams, ir iespēja arī runāt par darbu – kaut vai vasarā.
Bet arī tas nerisina jautājumu, cik tad ilgi bērnam būtu jāmācās skolā par valsts budžeta līdzekļiem. Vai, ņemot vērā, cik piepildīta ir mācību programma jau šobrīd, ir iespējams to sakombinēt vēl kompaktāk, lai skolēniem vajadzētu mācīties par gadu mazāk? Vai tad būtu nepieciešama vēl viena satura izvētīšana un jauna ieviešana? Un vai tas patiesi ir vajadzīgs? Viedokļi šajā jautājumā ir ļoti atšķirīgi. Bet, tā kā izglītības jomā reforma seko reformai, kas zina, varbūt ar laiku šis jautājums pavīdēs arī to vidū, kas nosaka dienaskārtību nozarē.
