, “Gada cilvēka 2005” tituls par rosināšanu palīdzēt grūtdieņiem
Lai gan tiek teikts, ka valstī dzīve ar katru dienu kļūst labāka un pēc gadiem arī Latvija būs labklājības zeme, diemžēl ikdiena, īpaši laukos, ir skaudra. Daudzām ģimenēm klājas grūti. Saprotu, uzņēmēji nespēj maksāt vairāk par minimālo algu. Bet ir arī tādi, kuri iemanījušies strādājošos izmantot – pieņem uz pārbaudes laiku, tad atlaiž un pat nesamaksā nopelnīto. Ko ģimene, kuras apgādnieki saņem minimālo algu, var atļauties? Samaksā komunālos maksājumus, kas paliek pāri, tas pārtikai. Un ir ģimenes, kuras prot izdzīvot, kuras dārziņā izaudzē visu nepieciešamo un vēl padalās ar citiem. Protams, ir cilvēki, kuriem darbs ir vislielākais slogs dzīvē, kuriem trūkst motivācijas strādāt. Pašvaldība un sociālais dienests daudz dara, lai rosinātu cilvēkus būt aktīviem, izprast situācijas, uzņemties atbildību.
Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mūsu “Glābiet bērnus” draugi Norvēģijā jautāja, vai vēl humānā palīdzība ir vajadzīga. Jā, mums tā ir vajadzīga. Visu, ko saņemam, izdalām līdz pēdējam. Ir daudz cilvēku – pensionāri, mazturīgo ģimenes, kas nevar nopirkt apģērbu, apavus. Mūsu draugi atbalsta arī bērnus, kuri darbojas dažādos pulciņos. Viņiem uzdāvināti brīnišķīgi tērpi. Tas ir atbalsts, zinot, ka pagaidām par tādiem viņi var tikai sapņot, jo visam naudas nepietiek ne pašvaldībai, ne ģimenēm.
Es ticu, ka dzīve Latvijā kļūs labāka. Un arī mums pašiem jākļūst labākiem. Citam pret citu ģimenē, kolektīvā, pagastā, valstī. Mēs “Glābiet bērnus” Liepas nodaļā īstenojām projektu “Lasīsim pasaciņu!” Tā ideja ļoti vienkārša – 30 bērni dodas pie 11 veciem, vientuļiem cilvēkiem un lasa viņiem priekšā pasaciņas. Rezultātā bērni lasa grāmatas un veciem cilvēkiem tiek īsināts laiks. Taču ne tikai – bērni, kuriem ģimenē nav vecmāmiņu, iepazinās ar veciem cilvēkiem, uzzināja, kāda kādreiz bijusi dzīve, saprata, kādi ir veci cilvēki, ka viņiem jāpalīdz. Pēc kādas ciemošanās darba dienasgrāmatā divas meitenes ierakstījušas, ka kopā ar vecmāmiņu raudājušas, kad viņa stāstījusi, ka meita jau sen no Rīgas nebrauc ciemos, ka viņa jūtas ļoti vientuļa, ka bērnībā grūti strādājusi. Iepazīstot konkrēta cilvēka dzīvesstāstu, mainās arī bērnu attieksme ne tikai pret šo vecmāmiņu, bet pret veciem cilvēkiem. Lasot grāmatas, bērni mācījās labestību. Projekts beidzies, bet vairāki bērni mīļuprāt dodas ciemos pie savām vecmāmiņām.
Ik gadu Ziemassvētkos bērni dodas pie pagasta vientuļajiem cilvēkiem, lai uzdāvinātu svecīti, kādu kārumu un nodziedātu dziesmiņu. Jau tagad vairāki nākuši interesēties, vai atkal varēs iet. Bērni ir atvērti, viņi grib darboties, palīdzēt, neprasot, kas par to būs Un ja kāds tikai mazliet viņus pavirza uz tās īstās, lietderīgās taciņas, viņi nebūs tie, kuri lauzīs pagalmā soliņus, izbradās puķu dobes.
Vēl šogad “Glābiet bērnus” Liepas nodaļa atzīmēs 15 darba gadu jubileju. Sanāksim kopā, lai atskatītos, kādi bijām, kādi esam tagad. Nevalstiskās organizācijas, kā bija, tā palikušas pabērna lomā. Tām tā arī nav savas noteiktas vietas, kaut tieši šīs organizācijas, biedrības un nodibinājumi var ļoti daudz palīdzēt pašvaldības un valsts institūcijām ikdienas problēmu risināšanā, arī uzņemoties veikt noteiktas funkcijas. Es ticu, ka pamazām viss mainīsies uz labu, jo aizvien vairāk cilvēku darbojas nevalstiskajā sektorā.
Domājot par pasākumu bērniem ar īpašām vajadzībām, saskāros ar terminu konfidenciāla informācija. Gribam bērniem uzrakstīt ielūgumu, nevis tikai pagasta centrā izlikt afišu. Cik pagastā ir bērnu ar īpašām vajadzībām? Šādas informācijas pašvaldībai nav. Kur to iegūt? Mani patiešām neinteresē personu kodi un slimību diagnozes. Mēs gribam sanākt kopīgā pasākumā, kurā veselie bērni rūpētos par tiem, kam ir veselības problēmas. Esmu pārliecināta, ka ieguvēji būtu visi.
Ikdienā patiesi ne reiz vien gadās situācijas, kad vari tikai brīnīties, kāpēc tas tā notiek. Daudz runā par vardarbību. Bet vai ko citu var sagaidīt, ja televīzija, datorspēles visu laiku mazajā cilvēkā potē – šauj, nogalini. Kad mēs attapsimies? Vai nebūs jau aiziets par tālu?
Man ļoti daudz devuši 15 gadi “Glābiet bērnus”. Sadarbībā ar zviedriem, norvēģiem, amerikāņiem esmu iemācījusies diplomātiski pateikt, ja organizācijai kaut ko vajag. Ja teiksi – ziniet, mums ļoti, ļoti vajag, var jau cerēt, ka palīdzēs, apžēlosies. Bet varbūt labāk tomēr iepazīstināt potenciālos atbalstītājus ar to, ko esat iecerējuši darīt, kāpēc tas vajadzīgs. Ja kāds gribēs palīdzēt, ziedot vai nu naudā, vai graudā, viņš to izdarīs. Tā veidojas ilgstoša sadarbība, kad abas puses viena otru dara bagātākus. Arī saņēmējs var būt devējs. Ar patiesi pateiktu paldies.
Manā dzīvē, attieksmē pret cilvēkiem daudz ko mainījusi tikšanās ar grūtdieņiem un iesaistīšanās draudzē. Visi cilvēki ir pelnījuši, lai pret viņiem izturamies ar cieņu un mīlestību, ne katram dzīvē paveicies, kāds izdarījis kļūdu, bet tāpēc viņš nav sliktāks.
Jo mēs katrs kļūsim labāki, atsaucīgāki, jo mūsu ikdiena kļūs labāka. Gaišāka un saulītes apmirdzēta.
Komentāri