Dzirdot vārdu tirgus, katrs iedomājas ko citu. Dažam prātā nāk ainiņas ar mutīgām zemniecēm, kas no sava pagraba atvedušas piena kannas, sviesta muciņas un siera rituļus, blakus tirgotājs ar pirmajiem kartupeļiem un skābētiem gurķiem, turpat smaržo pirms dienas no kūpinātavas izņemts cūkas šķiņķa gabals. Un kāds varbūt atceras trakos tirgus laikus Lietuvā, kad latvieši devās pēc veļas pulveriem, magnetofoniem, zeķēm un daudz kā cita, kas tur bija vairākkārt lētāks nekā Latvijā.
Protams, idilliskā pasaulē gribētu redzēt tikai pirmo variantu, un līdzīgu vīziju zīmē arī Cēsu tirgus attīstības plāni. Mērķis – radīt iespēju vietējiem zemniekiem un mājražotājiem pārdot izaudzēto, izcepto, sagatavoto, bet pilsētniekiem iegādāties svaigus lauku labumus un apkaimes saimnieču gatavotus gardumus. Lai to īstenotu, nākas palauzīt galvu, kā strādāt tirgum, lai tirdzniecības vietu nomaksas maksa un citi izdevumi, kas jāsedz tirgotājam, saderētu ar viņa iespējām. Neliela apjoma ražošana vietējam patēriņam nekad nebūs tik ienesīga kā lielražošana, tas diezgan saprotams. Tātad, īstenojot attīstības idejas, tās jāvirza tā, lai zemnieks, mājražotājs gribētu pārdot savu preci tieši šajā tirgū. Bet nu iznācis pretēji.
Neapmierinātība, kā tirgū ievieš pārmaiņas, bija jūtama jau pagājušajā vasarā. Uzņēmēji, kas nomā tirdzniecības platības, pauda, ka jaunā uzņēmuma vadība nav iepazīstinājusi ar sevi, nav rīkojusi tikšanos, nav stāstījusi par saviem plāniem un, protams, nav tos apspriedusi ar nomniekiem. Šogad februārī Cēsu tirgus vadība rīkoja sarunu, aicinot tirgotājus iepazīties ar attīstības stratēģijas projektu. Šajā sarunā piedalījās arī “Druva”. Neizskatījās, ka nomnieki atbalstīja piedāvāto redzējumu, tikai viens sapulces dalībnieks izklāstīto vīziju atzina par labu. Citi vai nu klusēja, vai arī skaļi iebilda pret plānotajiem jauninājumiem.
Visvairāk, šķiet, nomniekus neapmierina iecere tirgus paviljonā atvēlēt vietu ēdināšanas zonai. Nomnieki pārliecināti, ka tā būs papildu izdevumu nasta ne tikai Cēsu tirgum kā pašvaldības uzņēmumam, bet ikvienam, kas tajā tirgojas. Jo kur gan citur ņemt ienākumus, kā uzturēt tirgu, ja ne no nomniekiem?
Protams, tirgum tāpat kā jebkuram uzņēmējdarbības veidam jāmeklē jauni ceļi, jārod jaunas iespējas un piedāvājums, jo mainās arī pircējs. Taču skaidrs, ka, nepiesaistot un nenoturot apkaimes lauksaimniecības produkcijas ražotājus un mājražotājus, radīt tirgu ar vietējo produkciju, kuru pircējs saņem gandrīz no lauka, maizes krāsns vai pavāra katla, neizdosies.
Komentāri