Daudzu Latvijas ceļu stāvoklis sāpīgs jautājums ir bijis sen. Skaidrs nav vien tas, kur ņemt naudu situācijas uzlabošanai. Šopavasar uz stāvokli savos grants ceļos norādīja Bauskas novada dome, kas Ministru kabinetam pieprasīja šajā sakarā izsludināt ārkārtas stāvokli. Savukārt Brunavas pagasta iedzīvotāji bija izteikuši gatavību bloķēt šoseju, kas ved uz Lietuvas robežu.
Ceļu uzturēšanai un atjaunošanai Latvijā jau ilgstoši nav veltīta pienācīga uzmanība, pietrūcis resursu. Nav jau tā, ka nekas netiek darīts. Ik vasaru tiek atjaunoti daudzi kilometri ceļa. Tomēr ar to nepietiek. Ceļi sabrūk ātrāk, nekā tiek remontēti. Un, jo ilgāka ir kavēšanās palielināt ceļu remonta mērogus, jo sliktākā stāvoklī nonāk savu kārtu gaidošie ceļi.
2013. gadā valdība pieņēma valsts autoceļu sakārtošanas programmu, kas noteica, cik kilometri autoceļu, cik tiltu un satiksmes drošības projektu ir jārealizē līdz 2020. gadam. Taču naudas, lai infrastruktūru atjaunotu atbilstoši plānam, nepietiek. Pēc uzņēmuma “Latvijas Valsts ceļi” datiem pērn šī programma netika izpildīta par 20 procentiem. Bet ap 2019. gadu, kad vairs nebūs pieejams arī Eiropas Savienības atbalsts, ir risks, ka no plāna atpaliksim jau par visiem 40 procentiem. Satiksmes ministrija informē, ka Latvijas ceļu tīkla sakārtošanai kopumā ir nepieciešami 4,5 miljardi eiro. Salīdzinājumam: viss Latvijas valsts budžets šogad ir aptuveni astoņi miljardi eiro.
Esošā situācija ir ilgstošas satiksmes nozares politikas rezultāts. It kā to var arī saprast: naudas regulāri ir trūcis daudzām pamata nepieciešamībām: medicīnai, izglītībai, drošībai, pensijām. Tāpēc tādai “greznībai” kā ceļu apkopšanai resursu nav atlicis.
Ir arī citi iemesli, kāpēc vēl nesen atjaunoti ceļi drīz vien atkal kļūst nelīdzeni. Mediji ir ziņojuši par gadījumiem, kuros dažs labs ceļu būvētājs izmanto ne gluži tos materiālus, kas prasīti dokumentācijā, vai arī izmaksas “optimizē” vēl kādos citos veidos. Ja iepirkumos būvnieki konkurē lielākoties tikai ar zemāko piedāvāto cenu, tad ir iespējams, ka kvalitāte paliek otrajā plānā. Relatīvi īso garantijas laiku ceļš ir labs, bet pēc tam nedienas sākas no gala.
Nepietiekamā finansējuma dēļ ceļu atjaunošanā liels uzsvars tiek likts uz virskārtas darbiem – grants seguma atjaunošanu un asfalta klāšanu. Taču daudzi ceļi savulaik nav būvēti tādām slodzēm, kādas tiem ir jāiztur mūsdienās. Tajos būtu jāveic rekonstrukcija no pašiem pamatiem, tikai tā būtu iespējams nodrošināt, ka jau drīz vien pēc remonta tajos atkal neveidojas rises, plaisas vai bedres. Šāda pamatīga pārbūve, protams, prasa arī krietni lielākus ieguldījumus. Ja tādā veidā strādātu ar pašlaik pieejamajiem resursiem, daudzos Latvijas ceļos atjaunošana būtu jāgaida vēl daudz ilgāk nekā pašlaik.
Tomēr arī satiksmes nozares iekšienē Latvijas valdības līdz šim izvēlējušās nebūt ne pašsaprotamas prioritātes. Piemēram, laikā pirms krīzes, kad pieejamās naudas bija vairāk, toreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers lielu vērību pievērsa Rīgas lidostas attīstībai ar mērķi palielināt apkalpojamo pasažieru skaitu. Pamata doma jau nav slikta, tomēr arī šeit ir stāsts par izvēlēm. Naudu, kas tika ieguldīta aviotransporta nozarē, vairs nevar izmantot kur citur – piemēram, ceļu remontam. Lidosta “Rīga” ir lielākais gaisa satiksmes mezgls Baltijā, un mums joprojām ir savs “AirBaltic”. Taču mums nav bijis politiķu, kas tikpat dedzīgi būtu būvējuši ceļus.
Pats grūtākais jautājums, protams, ir: ko darīt? Viena ideja, kas izskanējusi no Satiksmes ministrijas – naudu var paņemt no pensiju fondiem.
Priekšlikums ir sacēlis zināmu nemieru, jo izklausās, ka ministrija piedāvā jau šodien sabērt ceļu bedrēs naudu, kas tiek uzkrāta nākotnes pensionāru atbalstam.
Tiesa, šajās diskusijās dažkārt paslīd garām, ka runa ir par privātajiem – banku apkalpotajiem – pensiju fondiem, nevis par valsts sociālo budžetu. Savukārt privāto pensiju fondu ideja ir pašlaik pieejamo naudu ieguldīt, lai tā nestu peļņu nākotnē. Cita ideja – naudu ceļu attīstīšanai gluži vienkārši vajag aizņemties. Taču arī te skaidrs, ka jāatdod būs vairāk, nekā aizņemamies.
Valsts infrastruktūra īsti nav joma, kuru vajadzētu saistīt ar tiešu peļņu. Ceļu būvētāji, protams, par darbu saņem atlīdzību, taču par to samaksā sabiedrība. No kurienes būs ienākumi, lai varētu norēķināties ar aizņēmuma izsniedzējiem? Šī ideja faktiski būtu līdzīga tai, ka cilvēks savus ikdienas tēriņus, ieskaitot ēšanu, sedz aizņemoties. Šodienas problēma tādā veidā tiek atrisināta, bet nākotnes problēma – aizvien pieaugušais parāds – tikai palielinās.
Pievilcīgāks ir priekšlikums vienā vai citā veidā attīstīt Autoceļu fondu, kurā plašāk novirzītu autobraucēju samaksātos nodokļus. Pašlaik no šiem nodokļiem tikai daļa tiek izmantoti ceļu infrastruktūras uzturēšanai. Taču būtu tikai godīgi, ka tie, kas brauc, sniedz arī lielāku ieguldījumu tajā, lai būtu, pa ko braukt.
Komentāri