Reti jau ar sevi aizņemto egoistu laikos acīm un sirdij tiek tāds teksts, kāds izlijis no dziesminieka Valda artērijām. (“Druva” 20.janvārī).Barikādes nav beigušās. Uz tām, par kurām dvēseli atdeva Slapiņš, Zvaigzne un pārējie eņģeļos iesauktie, bija mazāk kritušo, kā uz tām, kuras turpinās joprojām. No vienas savienības Gulaga izkļuvām. Dziedājām, gavilējām, bijām gatavi ziedot kubikmetriem betona, tonnām tehnikas un hektolitriem savu asiņu. Taču bija vajadzīgas tikai pāris apziņu izmainošas priekšvēlēšanu kampaņas, kurām pa pēdām palaist pēc katras laimē apstulbušas brīvvalstiņas izkāmējušus ES emisārus. Tad perfektā pārklājumā vēl viena hipnozes kampaņa, un, lūk, mēs atkal esam atpakaļ savienībā. Atkal mums ir varas elite, kas, lai arī maskējas zem partiju atšķirībām, pilda vienotas direktīvas, par ko liecina formāli tik pretēju ideoloģiju pārstāvji Briselē – Ždanoka, Krasts… Viena frontes līnija iet caur mūsu patstāvīgās saimniekošanas tradīcijām, otra – caur ētikas mazpilsētām un viensētām. Cukura vietā mūs piespiež ražot rapša dīzeli, bet tautas ideālu vietā absolūtā piekāpībā noliekties sodomītu diktatūras priekšā. Par saimniecisko nākotni man grūti spriest, bet legalizējamo perversiju tuvākās dekādes kaskāde būs plaša, kaut vai grupveida ”laulības”, respektējot biseksuālu personu izvēli dzīvot kopā kā ar sava, tā pretējā dzimuma partneri un tā tālāk.
