Nekas šajā pasaulē nepazūd, bet pārvēršas un bieži vien, ja pazaudēts, atrodas. Un atradumi mēdz būt visdažādākie, bet šoreiz par vēstulēm. Ne tām, kuras saņemam e-pastā vai mazām ziņām telefonā, bet ar roku rakstītām uz papīra. Jā, vēstules glabājas tik ilgi, cik ilgi kāds tās neizmet, nesadedzina. Taču vēl ir vēstules, kuras, romantikas vai izmisuma vadīti, cilvēki ieliek pudelē un iemet jūrā. Rakstītājam ir cerība, ka kaut kur viļņi vēstījumu izskalos, kāds atradīs, varbūt dos ziņu vai palīdzēs.
Šomēnes ASV Ņūdžersijā atrasta vēstule pudelē, kas, iespējams, ir vecākais uzietais šāds ziņojums no pagātnes. Sieviete pastaigā pamanīja sena paskata, zaļu aizkorķētu pudeli. Tajā bija 1876. gada vizītkarte un ar roku rakstīta piezīme.Atradēja uzskata, ka uzņēmums, kura uzraksts ir uz pudeles, darbojies 1800. gadu vidū. Viens no pudeles iekšpusē esošajiem papīriem, šķietot, ka ir vizītkarte “W.G. & J. Klemm,” brāļi Viljams un Džons Klemi, kuri Filadelfijā līdz 1881. gadam vadīja džentlmeņu mēbeļu preču uzņēmumu. Lai vai kā, atradums pieteikts Ginesa rekordu grāmatai.
Nav jābrīnās par Ameriku, arī Baltijas jūras krastā tiek izskalotas pudeles ar apsveikumiem dzimšanas dienā, novēlējumiem vai kāda cilvēka sapņiem. Sūtījumi jūrai uzticēti pirms daudziem gadu desmitiem.
Vairāk nekā pirms 100 gadiem jauns vācietis vārdā Rihards Placs brūnā alus pudelē ievietoja ziņojumu un pudeli iemeta Baltijas jūrā. Pudeli atrada 2014.gadā, un daudzi eksperti bija pārliecināti, ka tā ir vecākā pudelē atrastā vēstule pasaulē.
Ne jau tikai jūrai tiek uzticētas vēstules. Pirms septiņiem gadiem tepat Smiltenes novadā Mēru muižas kungu mājas remontdarbu laikā atrasta vācu valodā rakstīta vēstule. Pie pašas ārsienas aiz grīdlīstes noslēptā vēstule bija rakstīta pirms 115 gadiem, gandrīz vai no muižas uzcelšanas brīža, kas ir laiks, par kuru novada vēsturniekiem ir vismazāk informācijas. Te darbs pētniekiem. Bet ziemeļrietumu Francijā kādas mājas atjaunošanas laikā, jumtā paslēptas, atrastas simtgadu senas mīlestības vēstules. Tās karavīrs rakstījis savai jaunajai sievai. Taču vēstules izrādījušās ne tikai romantiski teksti, bet arī interesantas vēstures liecības.
Kurš šodien vairs vispār raksta vēstules un sūta kādam jaunumus par sevi, dalās pārdomās! Domapmaiņa notiek pasaules tīmeklī, tāpat kā sarunas risinās zūmā un ar vēl daudzu citu tehnoloģiju starpniecību. Tādā laikā dzīvojam. Kādas vēstis atstājam nākamajām paaudzēm? Var jau būt, lai uzzinātu, ko kāds domājis, kas uztraucis, pētnieki pēdas meklēs mākonī. Atliek cerēt, ka tas nebūs pārplīsis.
Uz papīra rakstītais, zemē noraktais, jūrā pudelē iemestais vai aiz ārsienas grīdlīstes noslēptais kādreiz atrodas. Tad ir pārsteigums, prieks un pētniekiem darbs. Kāpēc, sākot celt kādu ēku, pamatos iemūrē kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm un tajā saliek dažādas šī brīža liecības un noteikti vietējo avīzi? Laikam jau tāpēc, lai tiem, kuri kādreiz atradīs, dotu ziņu, kā toreiz, pirms daudziem gadiem, dzīvojām. Bet var taču ielikt zibatmiņu ar informāciju par mājaslapām un feisbuka tīmekļvietnēm. Nu ja, tehnoloģijas attīstās, nemācēs atšifrēt, informācijas nesēji nesaglabāsies. Visticamāk, laiks šodienas augsto tehnoloģiju paraugu vienkārši apēdīs, varbūt paliks putekļi. Bet papīrs dzīvo gadsimtus. Uz tā uzrakstīto var nodot kā mantojumu, vēl pēc laika kā laikmeta liecības uzdāvināt kādam muzejam, lai pētniekiem ir darbs. Tā saglabājas atgādinājums, ka tāds cilvēks dzīvojis, ko domājis. Ko šodien zinātu, piemēram, par Raini un Aspaziju, ja nebūtu viņu vēstuļu.?
Pie baltas lapas apsēžos, kā rakstīja Māris Melgalvs, un rakstu vēstuli. Par ko? Gan jau ir ko teikt, vajag tik sākt. Var arī nenosūtīt. Kādam būs atradums.
Komentāri