Šajā vasarā aprit apaļš gads, kopš strādāju šeit – “Druviņā” (Vērsiet īpašu uzmanību, ka lietoju deminutīva formu. Tam es vēl pievērsīšos). Un gads kopš esmu apmetusies uz dzīvi Cēsu novadā. Tas ir precīzi ceļā uz to, lai sevi sauktu par vidzemnieci. Jo tu vari būt šeit, Cēsīs, astoņus gadus un nebūt cēsnieks. Tās nav manas iedomas. Tas ir dzirdēts vietējo sarunās. Citēju: “Ā, ko? Tu domā Ilzi? Viņa jau nav vietējā. Viņa taču Cēsīs tikai astoņus gadus dzīvo!”
Par Piebalgu vispār nerunāsim. Vai nu tu esi piedzimis Piebalgā, vai arī neesi. Vidusceļa nav. Vienkārši nav! Tu jau vari pats sevi nosaukt par piebalzēnu. Vietējie, iespējams, pat neko skaļi neteiks, bet nodomās gan. Pie sevis pasmīnēs un vēlāk savējo, iedzimto kompānijā paķiķinās par to “fruktu” no Rīgas, kurš domā sevi esam piebaldzēniem piederīgu. Gandrīz kā multenītē “Ledus laikmets”, kur mamuts domāja, ka ir oposums.
Tur jau vēl ir smalkākas lietas, ko man, no Latvijas vidienes nākušai, vispār nesaprast. Tagad zinu, ka ir šaura robeža starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu un labāk viņus nesajaukt, kļūda var maksāt dārgi. Par piederību konkrētam Vidzemes reģionam tagad izsakos piesardzīgi. Labāk neriskēju un apzīmēju visus kā vidzemniekus, jo to uztver saprotoši. Vidzeme ir tāda kā lielā mamma.
Vispār to, ka īsts vidzemnieks mūžam ilgojas pēc šī reģiona, biju ļoti pārliecinoši sapratusi jau pirms gadiem, ilgāku laiku strādājot kopā ar izcilo fotogrāfu Raiti Puriņu, kurš neslēpa ilgas atgriezties dzimtajā Smiltenes pusē. Ziniet, mums, Jelgavā dzimušajiem, ir drusku citādāk. Es zinu daudzus patiešām superīgus jelgavniekus, atpazīstamus Latvijā un ne tikai, bagātus, radošus un visādus, bet nekad, tiešām nekad, jelgavnieka izteiktajā vēlmē atgriezties dzimtajā pilsētā, neesmu dzirdējusi to sajūsmas apdvesto intonāciju, kāda ir vidzemniekam, runājot par atgriešanos Vidzemē. Nav jau tā, ka nav nekādas nostalģijas par savā pilsētā pavadīto laiku un piederības sajūtas savai dzimtajai pusei. Ir. Protams. Tomēr ne tāda, kādu to sastopu un pieredzu šeit. Es gluži līdzīgi varu nostalģiski atcerēties rīvēšanos starp Jelgavas skolām, jo mums no pārlielupes, protams, šķita, ka ceturtās vidusskolas audzēkņi (Un mēs no sirds, protams, lepojamies, piemēram, ar aktieri Andri Keišu vai agrāko basketbolistu Edgaru Šnepu) ir foršāki par pirmās vidusskolas (no kuras nāk grupa “Prāta Vētra”) un otrās vidusskolas (kurā mācījies “Jelgava 94” autors, rakstnieks Jānis Joņevs) absolventiem.
Nav labais tonis žurnālistam lielīt pašvaldības veikumu, bet sauklis, ka Cēsu novads pievelk, patiešām ir izcils. Jo patiesi – ievelk un pievelk!Es varētu visu avīzes lapu aizpildīt ar to fantastiski kolosālo cilvēku sarakstu, kas intervēti šī gada laikā! Interesanti, inteliģenti, aizraujoši, piesaistoši. Te kaut kas ir! Pat ar visiem viņu deminutīviem. Man patiešām vajadzēja visu šo gadu, lai daudzmaz aprastu, ka neeksistē tāds laikraksts “Druva”, lai gan teorētiski to sauc tieši tā. Vietējo apziņā ir tikai “Druviņa”. Pirmos pāris mēnešus spalvas uz rokām sacēlās, kad, ierodoties aprakstīt kādu pasākumu, notikumu vai cilvēku, atskanēja: “Ak, jūs no “Druviņas”?”
Esmu no Zemgales, bet nekad neesmu satikusi nevienu no “Bauskas Dzīvītes”, vai “Staburadziņa” (Aizkraukles novada laikraksts), kur nu vēl no “Zemgales Ziņiņām” (kur esmu ar pārtraukumiem nostrādājusi daudz gadu). Tomēr nu jau pat no vēsturniekiem esmu dzirdējusi apliecinājumu, ka šajā pusē deminutīvi ir sen iegājusies raksturīga iezīme. Man patiešām sākotnēji likās, ka vai nu es, vai runātājs pats ir, kā saka, ar “pusrubli”, ja lieto tik daudz deminutīvu. Ko citu man domāt, ja šoferītis (ne šoferis) man autobusā saka: “Uzmanīgi, draudziņ!” Bet ticiet vai ne, ir pagājis gads, un es pieķeru pati sevi sakām: “Labdien! Es esmu no “Druviņas”!”
Komentāri