Vēl joprojām Grūtupa lietā tiek izmantots vārds „iespējams”. Protams, jo nekas vēl nav pierādīts, nekas vēl nav beidzies. Joprojām tikai „iespējams” tikušas noklausītas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000.gadam un, tikai „iespējams”, ka tieši šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti klajā nākušajā grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis”. Šī situācija padara diezgan uzkrītošas atkārtotas aizdomas par, iespējams, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu un iekšlietu sistēmā, arī visaugstākajā līmenī.
Kā atzīst politologs un žurnālists Ansis Pūpols, tiesnešu skandāls norāda uz aisberga redzamo augšgalu: “Varam tikai minēt, kādas sarunas Grūtups un citi advokāti veduši, ar „savu kafiju un tēju” sēžot tiesnešu kabinetos. Tādēļ smieklīgs pirms skandāla izskatās tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, kušinot – negodprātīgi tiesneši ir tikai atsevišķi gadījumi un nekādā gadījumā nevarot runāt par kopīgām tendencēm.
Šis gadījums spilgti pierāda, cik bieži tiesneši, aizsedzoties ar neatkarības mantiju, vienkārši un rupji iedzīvojušies. Kad pirms vairākiem gadiem Vaira Vīķe – Freiberga uz to norādīja, vairums tiesnešu apvainojās – kā tad tā, viņus tagad dēvēs par kukuļņēmējiem, tā jau nemaz neesot. Uz problēmām tiesu sistēmā pirms gada norādīja arī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe. Kad KNAB darbinieki beidzot iekļuvuši tiesnešu nepieejamajās telpās, bijis liels pārsteigums, cik daudz nepiederošas personas pēc pašu tiesnešu uzaicinājuma šajās telpās atradušās. Tātad draugi un paziņas pie tiesnešiem tiek, izmeklētāji netiek.
Problēma ir tajā, ka tiesnešu problēmas risinās pašu tiesnešu uzraugi – disciplinārkomisija.
Ja problēmas ir tik dziļas, tad viņiem būtu vajadzējis cieši sadarboties ar KNAB izmeklētajiem, nevis tikai meklēt ieganstus, kā lai kādu nesodītu. Tas, ka tiesnešu šmuces publiskajā telpā nokļūst ar kādas ieinteresētas personas piespēlētām noklausītām sarunām, nav normāli, jo tas ir ieinteresēto pušu cīniņš, nevis normāls tiesnešu likumības uzraudzības mehānisms.
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiesās sēdētu kristāltīri un neuzpērkami cilvēki, jo tiesas ir pēdējā instance, kur meklēt taisnību. Tādēļ ir traģiski, ja paši tiesneši tā vietā, lai iestātos par savu negodīgo kolēģu sodīšanu, meklē iespējas, kā apšaubāma „mundiera goda” vārdā viņus attaisnot.
Būtu tikai slavējami, ja no šāda „mundiera goda” tiesnesis tiktu vaļā, lemjot par sava negodīgā kolēģa sodīšanu, ja vien kāds pēc Grūtupa apcerēm nonāks uz apsūdzēto sola.”
