Diemžēl joprojām esam “pirmrindnieki” sliktā nozīmē. Lai gan vīruss it kā mazliet palēninājis izplatību, sekas ir biedējošas: laikā, kad tapa komentārs, saistībā ar “Covid-19” Latvijā miruši jau 3309 cilvēki.
Latvija lūgusi palīdzību ārvalstīs un to jau saņem no Somijas, Ungārijas, Nīderlandes un Zviedrijas. Tikmēr Daugavpils reģionālajā slimnīcā daudzus vairs neizdodas glābt. Slimnīcas morgs strauji piepildās, un tajā drīz sāks trūkt vietu. Daudz slimo arī medicīnas personāls, jo vairāk nekā puse slimnīcas darbinieku nogaida ar vakcināciju. Ārsti stāsta, ka nereti pacienti ierodas ar 90 procentu plaušu bojājumiem, principā mirstoši, kad cīņa par viņu dzīvībām jau ir nokavēta. Un kopējais vakcinēto skaits Latvijā mazliet pārsniedz 60 procentus, jo daudzi joprojām atsakās vakcinēties vai arī saka, ka vēl domājot. Latgalē vairāk nekā puse ģimenes ārstu negrib paši vakcinēt pacientus. Un, lai gan ģimenes ārstiem tiešām nevar uzvelt visu vakcinācijas smagumu, jo nekur jau nav pazuduši ikdienas darbi un pacienti, daļai ārstu – cerams, ka nelielai – joprojām ir savas “īpašās” domas par vakcīnu.
Un joprojām daļai iedzīvotāju Aivars Lembergs ir viņu ideāls, tas, kuru viņi vēlētos redzēt kā premjeru. Pētījumu centrs SKDS oktobrī veica aptauju, un 36 procenti aptaujāto šajā amatā labprāt redzētu pašlaik cietumā esošo Lembergu. Var jau sevi mierināt ar domu, ka, lūk, 33,9 procenti iedzīvotāju par premjeru izvēlētos Krišjāni Kariņu. Tas nemaina to, ka daudziem izpratne par vērtībām ir kļuvusi dīvaina, pat slimīga.
Gribot negribot nākas atcerēties kādu dzejnieces Māras Zālītes 2013. gada publikāciju laikrakstā “Diena”. To dzejniecei atgādināja kāda sociālo tīklu lietotāja, un Māra Zālīte atsaucās ar ierakstu: “Dažkārt lietas kļūst labāk izprotamas, tā teikt, – izejot no pretējā. Ir tāds literārs paņēmiens kā absurdā inversija.”
Citiem vārdiem sakot, pirms astoņiem gadiem, publicējot “Instrukcija. Kā iznīcināt savu valsti”, Māra Zālīte, protams, bija domājusi par to, ko nevajag darīt, ja negribi savu valsti sagraut, izsakot to pretējā formā. Tagad izrādās, ka daļa iedzīvotāju rīkojas tieši tā, tādēļ ir vērts ieskatīties dzejnieces rakstītajā:
“Padariet par modes lietu izteikt savu valsti nicinošus un niecinošus spriedumus publiskajā telpā, jo biežāk, jo labāk. Iesmejiet par valsti, ņirgājieties, ierēciet par to, lai visi redz jūsu jaunos keramikas kroņus.
Iestāstiet sev, ka visi citi ir atbildīgi par to, kas notiek, izņemot vienpersoniski jūs pašu.
Piekopiet viedokļu līderu diskreditējošus apmelojumus, izvērsiet nepamatotus apvainojumus, kompromitējiet viņus, sagraujiet viņus drupās, lai sabiedrībai nebūtu citu viedokļu līderu, kā vienīgi jūs.
Atbalstiet citu valstu ārpolitiskās intereses medijos, kur vien iespējams, un tīksminieties, baudot svešas varas un naudas neizsakāmo maigumu, murminot Nikija Frenča romāna virsrakstu – Nogalini mani maigi! (..)
Uzbrūciet radošajai inteliģencei par to, ka tā neko nedara, bet vēl vairāk uzbrūciet, ja tā kaut ko dara. (..)
Aprūpējiet vienīgi savas bioloģiskās vajadzības un uzspļaujiet valstiskajiem, vēsturiskajiem un reliģiskajiem simboliem, par kuriem Vitgenšteins teicis, ka tie nav mazāk svarīgi cilvēka eksistencē kā pieminētās bioloģiskās vajadzības. A, kas tas Vitgenšteins vispār tāds ir, lai jūs mācītu!
Norejiet katru, kurš jūsu ķēdes tuvumā izsaka bažas par latviešu tautas un valodas nākotni, jo tā taču ir paranoja, klaustrofobija un rusofobija, vecuma plānprātība un garīga atpalicība, iegalvojiet, ka pusotra miljona tautai pilnīgi nemaz nav jāuztraucas, ja 150 miljonu kaimiņtautas valoda tiecas dominēt, izsmejiet par to ikvienu, kauciet un rejiet skaļāk, – jūs taču galu galā par to baro! Turklāt – vienīgi paša aizmāršības dēļ jūs vairs nestaigājat četrrāpus.
Esiet drosmīgi, rakstot brutālus komentārus internetā, nebaidieties no savas nekrietnības, izbaudiet savu varonīgo anonimitāti un piekopiet verbālu vardarbību pret līdzcilvēkiem! Esiet rupji un ciniski savstarpējā satiksmē, jo galu galā – nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni. (..)”
Baisi un absurdi, bet tieši tā rīkojas daļa Latvijas iedzīvotāju. Un arī daudzi politiķi pat necenšas rīkoties citādi.
Protams, mediķu pacietības mērs jau sen ir pilns, un viņu sabiedriskās organizācijas pieprasīja gan veselības ministra Daniela Pavļuta, gan premjera Krišjāņa Kariņa, gan visas valdības demisiju. Var piekrist, ka veselības ministrs nav varējis tikt galā ar vakcinācijas biroja, kas tagad ir nodaļa Nacionālajā veselības dienestā, nespēju efektīvi strādāt, ka jau vasarā vajadzēja pieprasīt tās vadītājas Evas Juhņēvičas atkāpšanos no amata. Tāpat arī ir acīmredzami, ka valdības lēmumi tika pieņemti novēloti, neklausoties ekspertu ieteikumos, bet… Gan valdībā, gan Saeimā daļa politiķu līdz pēdējam brīdim dancoja kaut kādā dīvainā rakstā, novilcinot visu, ko vien iespējams novilcināt.
Protams, izskanot mediķu aicinājumam demisionēt valdībai vai vismaz veselības ministram, daļa šo politiķu metās kritizēt valdību un ministru un sāka klusiņām vērpt sarunas par to, kas varētu būt premjers un kurš kādus amatus varētu ieņemt. Un tās nebija tikai opozīcijas partijas, šajās aizkulišu sarunās pavīdēja arī dažs labs koalīcijas politiķis. Viss tomēr laikam ir beidzies puslīdz mierīgi, koalīcija ir paziņojusi, ka valdībai un ministram jāturpina stādāt, jo krīzes laikā nav vajadzīgs haoss. Tā teikt, veselības ministram ir dota vēl viena iespēja pierādīt, ka viņš prot strādāt. Par to gan vēl šodien jālemj Saeimai. Jāpiebilst, ka ir situācijas, kad politiskās spēlītes ir pielīdzināmas nodevībai un valsts iznīcināšanai, tādēļ politiķiem ir pēdējais laiks tās pārtraukt.
Komentāri