Domāju, tāpat kā es, ne viens vien novadnieks brīdī, kad ir bijis jātiek pie kāda veselības aprūpes speciālista, ir secinājis, ka vai nu jāgaida ilgāk nekā līdz šim, vai arī šogad nemaz pie tā vairs nav iespējams tikt, jo kvotas vienkārši beigušās. Tur, kur kādreiz izmeklējumu varēja saņemt uzreiz, tagad labākā gadījumā rinda ir tikai pāris nedēļu. Savukārt uz konsultāciju pie speciālista var nākties gaidīt ne tikai pāris mēnešu, bet daudz ilgāk. Neapskaužamā situācijā ir pacienti ar akūtām vainām, jo tikšana līdz palīdzības saņemšanai var būt ļoti sarežģīta.
Rindas garas, veselības aprūpes iestādes kvotas sadala godīgi visa gada garumā, bet tik un tā nepietiek. Par to katru gadu informē Veselības ministriju, un katru gadu ministrija vien noplāta rokas. Sak, budžets ir tāds, kāds ir. Iedzīvotāji meklē, kur pie speciālista tikt ne tikai savā reģionā un par maksu. Un tomēr nu jau esam nodzīvojuši līdz brīdim, kad arī par maksu ne vienmēr ir iespējams tikt pie vajadzīgā speciālista (par cenām, kas jāmaksā par vizīti, nemaz nerunāsim). Nepietiek arī pašu speciālistu. Aiziet ārsts pensijā, bet viņa vietā nav, kas nāk. Cēsīs un Valmierā aina nav tik drūma, nereti var tikt arī pie jauniem, zinošiem un mūsdienīgi domājošiem speciālistiem, tomēr kopumā situācija ir skumja un dažviet pat traģiska. Galu galā zaudētājs nav tikai cilvēks, kuram vajadzīga ārsta palīdzība, bet sabiedrība kopumā arī pavisam naudas izteiksmē. Proti, ja ārsta konsultācija un izmeklējumi netiek saņemti laikus, cilvēka veselība tikai pasliktinās. Tad jāārstē ielaistas kaites, nepieciešams daudz vairāk izmeklējumu, ir garāka darba nespēja. Galu galā tajā laikā arī cilvēks nestrādā, tātad nevar dot savu artavu ekonomikā.
“Veselības ekonomikas barometra 2025” pētījuma autori secinājuši, ka Latvijā ir garākās rindas pie ārstiem un vieni no augstākajiem pacientu līdzmaksājumiem Eiropas Savienībā (ES). Nozares finansējums Latvijā būtiski atpaliek no ES vidējā līmeņa. Tāpat Latvijā ir zemākais veselīgi nodzīvoto mūža gadu īpatsvars ES.
Lai samazinātu smagu saslimšanu skaitu un vajadzību ilgstoši ārstēties, visbūtiskākā ir prevencija un profilakse, bet tad speciālistu pieejamībai būtu jābūt pašsaprotamai. Protams, šo jautājumu nav iespējams atrisināt vienā dienā, bet nevajadzētu būt tā, ka situācija katru gadu kļūst tikai sliktāka. Latvijā veselības aprūpe lielā mērā ir atkarīga no valsts budžeta, saprotams, ka tas ir ierobežots. Tad ir jautājums, kā citādi varētu veidot veselības aprūpes finansēšanas modeli, lai nodrošinātu vairāk līdzekļu. Pieļauju, arī veselības aprūpē būtu jāiet līdzi laikam un jābūt iespējām, ka pacientam nav katru reizi klātienē jābrauc pie speciālista, bet atkārtota tikšanās var notikt arī attālināti. Tas būtu laika ietaupījums kā speciālistam, tā arī slimniekam. Tāpat ne tikai mūsu novadā, bet arī citviet Latvijā vissarežģītāk speciālistus ir piesaistīt lauku reģioniem. Vajadzētu būt sistemātiskai pieejai, kā atbalstīt mediķu darbu lauku reģionos. Situācija ir sarežģīta, bet tās nerisināšana ilgtermiņā visādā ziņā atsauksies ļoti sāpīgi.
Sengrieķu domātājs Sokrāts ir teicis: “Veselība nav viss, bet viss bez veselības nav nekas.” Diemžēl Latvijā šo atziņu neievērojam, tādēļ piedzīvojam visas no tā izrietošās sekas.
