"Draudzīgie" – skola, kur mācās skolēni un skolotāji

“Druva” ar Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas (DACVĢ) direktoru Oskaru Kaulēnu un direktora vietnieci izglītības jomā Līgu Piksi-Zvirbuli tiekas, lai runātu par skolas 35. jubileju, bet tieši šajās dienās skolas vadība saņēmusi vairākus apbalvojumus par veiksmīgu darbu.

Skolas direktoram piešķirta Cēsu novada pašvaldības “Gada balva izglītībā” kategorijā “Vadītājs-līderis”, bet pēc sarunas uzzinām, ka L. Pikse-Zvirbule saņēmusi novada paš­valdības Atzinības rakstu un apbalvojumu “Pašvaldības gada darbinieks”. Turklāt skolas vadības komanda saņēmusi Latvijas Universitātes “Latvijas Gada skolotājs 2025” balvu “Skolas vadības komanda”. Tā piešķirta par mērķtiecīgu, inovatīvu un skolēnu izaugsmi stiprinošu sko­las vadību, kas veido drošu, atbalstošu un uz mācīšanos vērstu vidi.

Runājām gan par skolas vērtībām – mērķtiecību, atbildību un sadarbību -, gan skolas atšķirīgo, gan stratēģisko redzējumu.

-Jūs esat DACVĢ direktors sesto gadu. Kā redzat, kur šobrīd atrodas draudzīgie?

O. Kaulēns: – Kad nācu te strādāt, par skolu zināju ļoti maz. Pirmais, ar ko saskāros – vai ģimnāzijai saglabāt valsts ģimnāzijas statusu. Mērķtiecīga darba rezultātā un ar skaidru vīziju, kādi esam un kā dzīvojam, esam ļāvuši draudzīgos uzlikt uz pakāpeniskas progresa līknes. Skola ir ļoti mērķtiecīga izvēle skolēniem, arī tiem, kuriem ir svarīgi akadēmiskie rezultāti, bet kuri grib no mācīšanās pieredzes kaut ko atšķirīgāku, ne tikai to, kas notiek mācību stundās. Gandrīz visiem DACVĢ ir apzināta izvēle un vilkme ir kļuvusi spēcīga, pat neskatoties uz demogrāfiskajiem rādītājiem. Ie­mes­li izvēlei ir ļoti dažādi: kādam tas ir tieši mācību programmu piedāvājums, kāds direktora dēļ, vēl kāds, balstoties uz dzirdēto publiskajā telpā.

Tā kā ir diezgan stabila sajūta, bet ilgtermiņā ir daudzi strukturālie faktori, kas var ietekmēt progresa līkni: gan skolu tīkls, gan demogrāfiskie rādītāji, gan skolotāju pieejamība.

L. Pikse-Zvirbule: – Es šo sko­lu absolvēju, tagad te esmu skolotāja. Redzu, ka vērtības, idejas un tradīcijas, kāpēc skola šajā vārdā nosaukta, turpinās. Un pamatvērtības, ko savulaik dibinātājs un direktors Jānis Endele ielika skolā – domāt visu laiku uz priekšu, darīt mazliet citādi nekā citi, ieviest inovācijas -, ir saglabājušās. Un ir senas tradīcijas, ko mēģinām pieradināt pie 21. gadsimta, lai pašiem un mūsu jauniešiem būtu interesanti.

-Kāds ir skolas stratēģiskais redzējums?

O. Kaulēns: – Mums ir svarīgi, lai skolēnu mācīšanās pieredze veidojas ne tikai mācību stundās. Tāpēc daudz ieviestā kal­po skolēnu mācīšanās pieredzes paplašināšanai – arī karjeras izglītības pasākumi, lasītāju klubs. Ļoti apzināti veidojam mācīšanās kultūru un pieredzi.

Skaidrs, ka valsts ģimnāzijām ir svarīgi akadēmiskie rādītāji, tas ir noteikts normatīvajā regulējumā. Bet neesam apsēsti ar akadēmisko rezultātu, jo man tomēr šķiet, ka ir arī citas lietas, kas ir jāiegūst. Tā topošajiem vidusskolēniem, stājoties sabiedrības un valodu virziena klasē, nevērtējam eksāmena rezultātu matemātikā. Matemātikai mums ir citi atbalsta mehānismi. Mums ir svarīgi, lai labi rezultāti ir tajos priekšmetos, ko skolēns izvēlas mācīties padziļināti. Lai varam strādāt skolēna labākajam iespējamajam rezultātam.

Otrkārt, esam viena no ļoti retajām izglītības iestādēm, kurā ir svarīga regulāra pedagogu mācīšanās un attīstība. Kādam tā padodas vieglāk, kādam grūtāk, bet visu laiku domājam, kas notiek mācību stundās, kā tas izskatās, ko darīt citādi un arī kā skolotājus atbalstīt. No skolas vadības puses redzam, ka skola dzīvo tik ilgi, kamēr notiek visu iesaistīto ļoti intensīva mācīšanās un domāšana, kā labāk, lai neapstājamies savā izaugsmē.

L. Pikse-Zvirbule: – Un daļa kolēģu šo skolu izvēlas tieši tāpēc, ka zina, ka tā te būs.

O. Kaulēns: – Atbalsta mehānismu skolotājiem sākām ieviest, kad notika kompetenču pieejas ieviešana. Mācīšanās arī pieradina pie mūsu mainīgā laikmeta, kurā nedrīkst apstāties savā attīstībā.

Un vēl ir trešais aspekts – skolas vadība lēmumu pieņemšanu balsta datos. Mērķtiecīgi iegūstam datus, sākot ar skolēnu atgriezenisko saiti par mācību stundām un savstarpējām attiecībām. Cenšamies radināt arī skolotājus, lai viņi lēmumus par to, ko dara vai nedara stundās, pieņemtu, izejot no pieejamajiem datiem. Tāpēc varam izskaidrot gan kolēģiem, gan skolēniem, kā mēs te dzīvojam un ko te var un ko nevar sagaidīt.

-Vai tas, ka pilsētā ir divas ģimnāzijas, ietekmē skolas darbību?

O. Kaulēns: – Jā un nē. Ietekmē, kad mācības ģimnāzijā grib uzsākt jaunieši, kas beidz septīto klasi, viņiem ir izvēle starp divām, bet septītklasnieku novadā ir tik, cik ir. Savukārt, domājot, ko un kā skolā darīt, neskatos, ko dara citur, darām labāko, ko varam, centrējoties uz sevi.

Ja prasītu, vai tam, ka Cēsīs ir divas ģimnāzijas, ir racionāls pamatojums, teiktu, ka tāda nav. Tas, ka tās ir atšķirīgas – jā, bet vai varētu eksistēt abas zem viena jumta – droši vien varētu un kļūtu pat vēl jaudīgākas. Īpaši, ja ņemam vērā skolotāju pieejamību, demogrāfiskos rādītājus. Tomēr agrāk šo jautājumu sakārtot būtu bijis vienkāršāk, tagad tas būtu daudz grūtāk.

Man ir labas, profesionālas attiecības ar otras ģimnāzijas direktori, esmu mācījis viņu skolotājus, jo mums ir ļoti kvalitatīvs piedāvājums pedagogiem. Esam arī rūdīti dažāda zināšanu līmeņa skolēnu mācīšanā, kur skolotājs vislabāk var nodemonstrēt, ko spēj skolēnam iedot. Saprotam, ka esam nosacīti konkurējošas iestādes, bet neredzu nevienu iemeslu, kāpēc viena ģimnāzija nevar otru atbalstīt.

-Vai draudzīgie ir draudzīgi?

O. Kaulēns: – Kamēr bijām maza organizācija, tas notika organiski. Bet, izaugot lielākiem, mainās arī veids, kā draudzīgums parādās. Esmu gandarīts, ka mums ir ļoti maz uzvedības problēmu. Esam gan arī gājuši cauri smagām situācijām, bet pieredzējuši, ka problēmas var atrisināt cieņpilni un konstruktīvi. Skolā ļoti daudz un dažādos veidos runājam par mūsu vērtībām: mērķtiecību, atbildību un sadarbību. Tās ir iekļautas mūsu sadarbības līgumā, ko parakstām ar skolēnu un viņa vecāku, mums ir vērtību vēstneši, es kā direktors par to runāju.

Domāju, ir nozīme arī tam, ka esam kompaktā vidē, ēkā, kur nav daudzu korpusu. Te cits citu redzam un veidojas attiecības. Redzu, ka mums – vadības komandai un pedagogiem – ir vēlme atbalstīt un palīdzēt, ieraudzīt skolēnu, viņa vajadzības un redzēt, kā viņš šajā atbalstošajā vidē visu acu priekšā uzplaukst.

L. Pikse-Zvirbule: – Kad bijām ļoti maz, bija dabiska vēlme katru ieraudzīt, pamanīt, atbalstīt, un prieks, ka tā ir palikusi. Vēl tas, ka skolas vadība atbalsta skolotājus, protams, rada pēctecību – skolotāji atbalsta skolēnus. Tieši tā tas arī strādā.      

-Kādi ir šī brīža lielākie izaicinājumi?

O. Kaulēns: – Viens, ko jau minēju – skolotāju resursu pieejamība. Kad    parādās vakance, īpaši dabaszinātņu jomas priekšmetos, teikšu godīgi, tā ir panikas zona. Skolai ir tik daudz, ko dot – pietiekami liela alga, mācīšanās iespējas, atbalsta sistē- ma -, bet tik un tā ir ļoti sarežģīti atrast vajadzīgos pedagogus.

Un vēl pašu skolēnu izpratne, kas ir laba mācīšanās. Ik pa laikam diskutējam, kāpēc skolēnu pašvadībai ir jābūt lielākā īpatsvarā nekā skolotāja lejkanniņai, kas lej iekšā saturu. Skolēns mācās, un skolotājs palīdz skolēnam mācīties, nevis parāda savas zināšanas. Un, ja skolēns zina, kādu rezultātu vēlas sasniegt, kādas ir viņa vajadzības un uzņemas atbildību, tad var pats pajautāt skolotājam, kā pedagogs viņu vēl varētu atbalstīt.

Ņemot vērā pedagogu trūkumu, mācību procesam būs vēl jāmainās, citādi būs ļoti lielas problēmas. Lai pārmaiņas būtu iespējamas, pašvaldībai ir jābūt stratēģijai, jābūt alternatīva mācīšanas procesa elementiem. Piemēram, skolotāja sagatavotas un uzfilmētas stundas ar uzdevumiem skolēniem, atgriezenisko saikni, kur nevajag pedagoga klātbūtni. Esmu pilotējis vienu vēstures mācību stundu bloku, tur viss ir nofilmēts, skolēni pilda uzdevumus, viņiem ir iespēja izdarīto salīdzināt ar skolotāja versiju, tikai viņi to dara datorā. No individuālas pieejas viedokļa tas vispār ir izcili, jo katrs dara savā tempā, noklausās vēlreiz, ja nepieciešams.

L. Pikse-Zvirbule: – Vai arī, ja ņemam vērā, ka ir divas ģimnāzijas un ir priekšmeti, ko daļa skolēnu apgūst padziļināti, jautājums, kā sadarboties, lai process abās skolās būtu nodrošināts. Vai arī svešvalodas – nav nemaz tik daudz kolēģu, kuri var mācīt otro svešvalodu, arī te būtu jāmeklē kopīgi risinājumi, ir jābūt partneriem.

O. Kaulēns: – Pašvaldībai ir jāredz skolu vajadzības un mērķ­tiecīgāk jāplāno, kā tās nodrošināt, kādas būtu alternatīvas. Ideāli, ja Cēsu pilsēta kļūtu par šāda pilotprojekta vietu, lai parādītu, ka kaut daļu mācību satura iespējams apgūt citādi. Tas atrisinātu problēmas daudzām skolām. Bet par to ir jādomā pašvaldību un valsts līmenī.      

-Turklāt mūsdienu skolēniem darbs ar tehnoloģijām nesagādā grūtības.

O. Kaulēns: – Bet tas prasa ļoti lielu atbildību par savu mācīšanos. Svarīgi runāt par skolēna lomu jau no sākumskolas klasēm. Lai skolēns saprot, ka nav norma, ja skolotājs stāv klases priekšā un stāsta, bet skolēns ir pasīvs klausītājs. Tā ir vēsturiska tradīcija, kurai nav efektivitātes ilgtermiņā. Tad arī septītajā klasē skolēns atnāk ar izpratni, ka pašam ir daudz jādara, lai iemācītos. Bet lielākoties skolēni tiek turēti īsā pavadā, milzīgā atkarībā no skolotāja. Tādēļ, kad sakām, ka viņam pašam vajadzētu darīt, jaunietis to nemāk, jo ir pieradis gaidīt, kad citi pateiks, kas un kā jādara.

L. Pikse-Zvirbule: – Tie laiki ir pagājuši, kad skolotājs bija galvenais zināšanu devējs. Sko­lotājs ir procesu virzītājs, nevis tas, kurš zina visas pareizās atbildes.      

-Kādi skolas redzējumā ir mūsu jaunieši, jaunā paaudze?

O. Kaulēns: – Tā var skanēt kā sociāli vēlamā atbilde, bet es vispār neredzu problēmas ar jauniešiem. Labi, varam runāt par uzmanības noturību, par mentāliem izaicinājumiem, ko ietekmējusi mazāka fiziskā socializācija un vairāk sociālo tīklu. Bet nav iemesla apgalvot, ka jaunieši ir bezatbildīgāki. Mūsdienās vienīgi ir vairāk kairinājumu, kas faktisko mācību procesu vairs nepadara tik pievilcīgu. Manas paaudzes jaunības gados alternatīvu bija mazāk. Ja dzīvotu šodienā, arī mēs darītu citādi.

Un vēl mūsdienās par problēmām vairāk runājam skaļi. Arī laikā, kad es mācījos, daži nelasīja grāmatas, kāds negribēja mā­cīties, bija uzvedības problēmas. Arī tagad ir skolēni, kuri nelasa, bet citi, kuri lasa biezas grāmatas vienu pēc otras. Ir skolēni, kuriem ir brīnišķīgs vārdu krājums, citam mazāks. Ir spējīgi skolēni ar akadēmiski izciliem rezultātiem, brīnišķīgām vērtībām, kuri ir gatavi strādāt ar sevi un vēlas izmantot skolas sniegtās iespējas. Tāpat kā sabiedrība, arī skolēni ir ļoti dažādi.

L. Pikse-Zvirbule: – Jaunieši ir daudz drosmīgāki, nekā mēs bijām savā laikā. Viņi nebaidās pajautāt, noskaidrot, aizstāvēt savas tiesības, īpaši, ja vēl ir pieaugušais, kas atbalsta. Jaunieši ir drosmīgi uzsākt savu uzņēmējdarbību, nāk ar iniciatīvām, tā pēc skolēnu ierosinājuma top skolas avīze, ir lasītāju klubs.

O. Kaulēns: – Iespējams, nopelns ir arī skolas ikdienas dzīves uzvedības kultūrai. Tā dod drošības sajūtu aizstāvēt tiesības, kas ir objektīvas un atrunātas. Drosme un neatkarība, protams, prasa arī robežas un paskaidrojumu, ka ikviens ir tiesīgs no citiem prasīt atbildību tad, ja uzņemas savu atbildības daļu.

L. Pikse-Zvirbule: – Brīvība un iespēja izdarīt savas izvēles uzliek arī atbildību.