Kapsētā atklājas likteņi un vēsture

Latvijā drēgns, vakaros tumsa iezogas aizvien agrāk. Ir veļu laiks, kad klusināti atmiņās atceramies tuvos, pazīstamos, zināmos, kuri mums atstājuši savas dzīves devumu. Cik daudz vai maz zinām par iepriekšējām cēsnieku paaudzēm, kādi stāsti dzirdēti par Mūžības dārziem Cēsīs, kas lasāms, pašķirstot vecas avīzes un žurnālus, atbildes meklēt rosināja Cēsu Centrālās bibliotēkas darbinieku rīkotais “Literāro dvēseļu pārgājiens”.

Vairāk nekā 20 cilvēku interesentu kopai Novadpētnie­cības lasītavas vadītāja Elīna Rie­mere un Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāja Inta Zaksa atklāja, ka pašas atkal pārliecinājušās, kādus dzīvesstāstus, vēstures notikumus atklāj pastaiga pa kapsētu.

Pārgājiens sākās Bērzaines kapsētā, par kuru pagājušā gadsimta 30.gados presē rakstīja:  “Cēsu Bērzaines kapsētai izraudzīta vieta jaunajā pilsētas teritorijas stūrītī, teiksmainajā Bēr­zainē, ko ar visu tiesību var saukt par Cēsu apriņķa   Šveici. Nav vietas mūsu dzimtenē dabas skaistuma ziņā, kas var  ar to mēroties. Bērzaines kapu kalniņš ir skaistākā Cēsu kapsēta, kādas nav nevienā Latvijas pilsētā.”

“Bērzaines kapsētā atklājām, ka esam radinieces. Intas vīra un manas dzimtas saknes savijas te, kapsētā,” pastāstīja Elīna un uzsvēra, ka, parokot dziļāk vēstures avotos, līdzīgi atklājumi var būt ne vienam vien.
Bērzaines kapsēta ir daļēji slēgta. “Kapsētas vecā daļa aizaug, reti kuri kapi ir kopti. Dzimtas iznīcināja vai aizveda prom no Cēsīm represijas un kari. 1874.gadā zemes īpašnieks Dā­vids Brūzis kapu kalniņu atvēlēja savai un citu atdusai. No viņa kapa palicis metāla krusts,” stāstīja novadpētniece.

No kapličas pa aleju interesenti devās pie pieminekļa Kurzemes un Zemgales bēgļiem, kas atgādina par 1. pasaules karu, kad 1915. gada aprīlī Cēsīs ienāca pirmie kara bēgļi. “Cēsnieki uzņēma vairākus tūkstošus cilvēku, kuri bija pametuši mājas. Bet, kaut tas bija pirms vairāk nekā simts gadiem, redzot, kas šodien notiek pasaulē, kā uzņemam un palīdzam bēgļiem no Ukrainas, sabiedrībā nekas nav mainījies. Bija neapmierinātie, kuri pauda pārliecību, ka pašiem daudz kā nav, kāpēc jāpalīdz citiem. Bija cēsnieki, kuri alkatīgi izmantoja situāciju, kaut vai, uzdoties par bēgļiem, ārstējās slimnīcā bez maksas. Starp bēgļiem bija arī Kurzemes lepnie saimnieki, kuriem nepieņemams, ka jāstrādā par kalpiem. Bet bēgļi bija latvieši un ne no citas valsts,” atgādinot vēsturi, padomāt par sevi rosināja Elīna. Bērzaines kapsētā ir atdusas vieta 472 bēgļiem, vēl viņi apglabāti arī Lejas kapos.

Tēlnieks Matiass Jansons    pastāstīja, ka piemineklī bijuši bronzas burti, tos paņēmuši vandaļi, bija palikušas vien tapiņas. Apkārt bija aizaudzētas tūjas. “Kad nodibinājās Latvijas valsts, tika celti pieminekļi Brīvības cīnītājiem un 1.pasaules karā cietušajiem. Jaunajiem tēlniekiem tā bija iespēja. Bija vajadzīgi pieminekļi, un tēlnieki varēja strādāt, attīstīt savas prasmes. Līdz tam profesionālu tēlnieku nebija, bija kapu mākslinieki. Pirmie vectēva Kārļa Jansona publiskie darbi ir kapsētās – gan šis, gan Līgatnē Paltmales kapos,” pastāstīja M.Jansons un piebilda, ka  Bēr­zaines kapsētā nav radu atdusas vietu. “Bet te ir mācītāja Volde­māra Maldoņa kapa vieta. Viņš salaulāja manu vecotēvu un vecomāti, tas notika “Siļķēs”,” atklāja tēlnieks.

“Man patīk lasīt uz pieminekļiem rakstītos vārdus. Kad kāds iekrīt acīs, kopā ar Elīnu mēģinām atrast vairāk informācijas. Piemēram, Aldonija Zēla. Par viņu 1967.gada “Padomju Druvā” rakstīts, ka labi strādājis viņas vadītais  sanitārās aptīrīšanas uzņēmums. Man iepatikās  Augusta Bundža bildīte piemineklī. Izrā­dījās, viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris,” pastāstīja I. Zaksa.

Apzinot Bērzaines kapos apglabātos, meklējot vairāk informācijas, atklājusies arī kāda agrāko gadu nepareizība. “Bērzaines kapos ir piemineklis, tajā vārds, uzvārds, dzīves dati, bet par šo cilvēku parādās informācija, ka apglabāts Meža kapos, atdusas vieta nav zināma. Meža kapi ir digitalizēti, apkopotas ziņas no kapu grāmatām. Kā radušās šīs kļūdas, nav saprotams. Diemžēl atklājām vairākus tādus gadījumus,” pastāstīja E.Riemere. Pārrunājot šo situāciju, visi pārgājiena dalībnieki piekrita, ka arī Bērzaines kapsēta jādigitalizē, jāprecizē fakti.

Bērzaines kapsētā stāsti sekoja cits citam. Kā jau vecā kapsētā, daudz ir nekoptu kapa vietu.

“Bērzaines kapsētā atdusas daudzi kultūras darbinieki, grāmatnieki Ernests Dubavs, Jānis Ozols, dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs    Diženajo Bernhards un daudzi citi, kuri atstājuši nospiedumu Cēsu kultūras un mākslas dzīvē,” uzsvēra E.Riemere.

Lai pirms teju simts gadiem teiktais par Bērzaines kapsētu nepazustu laiku lokos, Centrālās bibliotēkas kolektīvs apņēmies sakopt vismaz kultūras darbinieku, kuriem nav piederīgo, atdusas vietas. “Pavasarī sāksim ar talku,” sacīja bibliotēkas direktore Lāsma Vasmane-Mašina.

Pēc Bērzaines kapsētas nelielas iepazīšanas pārgājiena dalībnieki devās uz Meža kapiem. Pie ieejas vārtiem K.Jansona veidotā “Zemes māte”. M. Jansons pastāstīja, kā top pieminekļi kapsētām, kādus tuvinieki izvēlas. Pastaigas gaitā tika pabūts  daudzu sabiedrībā pazīstamu cilvēku atdusas vietās.

Pārgājiena dalībnieces Baiba Karlsberga un Velga Velde no Priekuļiem un Anita Skrastiņa no Ģikšiem atzina, ka bibliotēkas rīkotajos pārgājienos var daudz uzzināt. Viņas bijušas arī iepriekšējos. Pārgājiena dalībnieces atklāja, ka Cēsīs ir daudz noslēpumu. “Varētu būt pilsētas garšu pārgājiens. Gadu gaitā pilsētā bijis tik daudz dažādu kafejnīcu, maiznīcu. Rakstnieks Miervaldis Birze ir piemirsts, viņa iecienītās vietas varētu izstaigāt,” ieteica novadnieces un uzsvēra, ka ir grūti pateikt, kas varētu ieinteresēt jauno paaudzi. “Pārsteidzoša ir bibliotekāru izdoma. Un noslēgumā vienmēr ir kāds īpašs pārsteigums,” sacīja B.Karlsberga, bet pārējie uzsvēra, ka arī nākamā gada kalendārā noteikti gribētu ierakstīt pārgājienus, pastaigas pa Cēsīm.