Lai mazinātu viedierīču lietošanas negatīvo iespaidu uz skolēnu spējām koncentrēties mācībām, socializēšanos un drošību, no šī mācību gada sākuma 1.-6. klašu skolēniem skolā aizliegts lietot mobilo tālruni. Skola gan iekšējās kārtības noteikumos var noteikt citādi, kā arī pedagogs var atļaut skolēniem ierīci izmantotu mācību gaitā. To nosaka veiktie grozījumi Izglītības likumā aizvadītā mācību gada izskaņā.
Šajās dienās sabiedrisko organizāciju, pedagogu un ārstu pārstāvji nosūtījuši vēstuli izglītības un zinātnes ministrei, aicinot no nākamā mācību gada ierobežot viedierīču lietošanu arī 7.-12.klasē. Vēstulē uzsvērts, ka pusaudžu smadzenes ir īpaši jutīgas pret digitālo kairinājumu un nekontrolēta viedierīču lietošana var negatīvi ietekmēt viņu emocionālo un intelektuālo attīstību. Šīs vecuma grupas skolēniem jau novērojami uzmanības traucējumi, atkarības pazīmes, sociālā izolācija un pieaugoša trauksme.
Savukārt Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, kopumā atbalstot jaunos ierobežojumus, tomēr aicina vērst uzmanību situācijām, kad telefons nepieciešams veselības nolūkos. Tā bērniem, kuri slimo ar 1. tipa cukura diabētu, ar telefona lietotnes palīdzību tiek uzraudzīts cukura līmenis. Tālrunis signalizē, ja cukura līmenis strauji krītas vai ceļas, arī bērna vecāki saņem brīdinājumus reāllaikā, lai varētu palīdzēt savai atvasei pieņemt lēmumu, ko darīt konkrētajā situācijā. Apkārtējie nevar laikus pamanīt izmaiņas diabēta slimnieka izskatā, viņa pašsajūta var pasliktināties ļoti strauji, novedot līdz pat samaņas zudumam un krampjiem. To, ka tas notiek ļoti strauji, redzējām pat ar pieaugušu cilvēku, kad Zviedrijā savā pirmajā preses konferencē noģība tikko amatā stājusies veselības ministre. Pēcāk viņa paskaidroja, ka iemesls bija strauji pazeminājies cukura līmenis asinīs.
Man pašai nav nepārprotamas atbildes telefonu aizliegumu jautājumā. Savulaik biju no mammām, kuras uzskata, ka bērnam vēl pirmajās klasēs nav īpaši vajadzīgs telefons, jo tāpat uz skolu un pēc stundām mājup gājām kopīgi. Tomēr reiz, kad biju aizgājusi uz skolu pēc meitas, izrādījās, ka viņa jau pirms laika bija devusies mājās viena. Kad aizgāju turp, meitenes nebija. Tas radīja milzīgu satraukumu, galvā jaucās visādas nejaukas domas, izstaigāju visus iespējamos maršrutus, kur bērns varēja būt gājis, līdz meita laimīgi atradās. Meitene vienkārši bija izdomājusi izmest loku pilsētā. Tajā brīdī sapratu, ka bērnam telefons būs, lai varam sazināties, ja kāda stunda nenotiek vai beidzas ātrāk, kā arī lai meita var paziņot par saviem plāniem. Tā uz izmaiņām varu reaģēt laikā.
Šovasar Latvijas medijos bija lasāms par meiteni no Vācijas, kas atpūtās nometnē Latvijā. Viņa bija apmaldījusies, bet nebija iespēju piezvanīt, proti, nometnes kārtība paredzēja, ka dalībnieki nelieto telefonus un tie tiek nodoti audzinātājiem. Kad garāmgājēji meiteni atrada, viņa bija pārbijusies un noraudājusies. Meitene arī nezināja nometnes vadītājas tālruņa numuru, bet vismaz bija iegaumējusi, kā piezvanīt mammai. Tomēr mamma nevarēja sazvanīt nometnes vadītāju, tā tikai arī policijas palīdzību izdevās saprast, kā meiteni nogādāt nometnē.
Vēl var teikt, ka diezgan neparasts gadījums piedzīvots Nepālā. Jaunā paaudze sadumpojās un protestēja, pat dedzinot ēkas pret valdības lēmumu bloķēt vairākus sociālos medijus, piemēram, “X” un “Facebook”, jo tie nereģistrējas un nepakļaujas valdības uzraudzībai. Protestos policija arī atklājusi uguni, ir pat bojāgājušie.
Nereti šķietami vienkāršākais veids, kā cīnīties ar problēmu, pieņemt radikālus aizliegumus. Tajā pašā laikā zināms – aizliegtais auglis ir vissaldākais. Un vai mēs paši spējam piedāvāt aizraujošu alternatīvu viedierīču vietā? Ne visi bērni gribēs lasīt grāmatas, dziedāt korī vai dejot tautiskās dejas, bet kas ir tas, ko mēs piedāvājam – kā pavadīt starpbrīžus, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku, lai tas būtu interesanti arī pašam bērnam, pusaudzim un jaunietim?
Un, nenoliedzami, telefoni nav tikai lielais, ļaunais bubulis, bet gan – kā jau tas sākotnēji paredzēts – svarīgs saziņas veids un arī lielisks dažādu noderīgu funkciju rīks. Uzskatu, ka mēs, pieaugušie, ar savu piemēru varam parādīt tieši tehnoloģiju pozitīvās izmantošanas iespējas. Tāpat, lai mazinātu viedierīču lietošanu bērnu vidū, pats būtiskākais piemērs ir vecāki un citi pieaugušie, kuri bez pārtraukuma neskatās tālruņu ekrānos. Diemžēl nereti paši jaunie vecāki pārmērīgi lieto viedierīces, tādēļ reizumis nespēj pat savstarpēji sarunāties un risināt problēmas.
