Piestāt pārdomās. Cēsis. Keramika

Cēsu Izstāžu zālē apskatāmas trīs izstādes – divas aizved keramikas pasaulē, bet viena tapusi Cēsīs un stāsta par pilsētu un atklāj pilsētniekus.

Redzēt gadiem krāto

Biedrība “artCēsis” kopš 2012. gada ik vasaru rīko plenērus profesionāliem māksliniekiem. Ik reizi tiek izvēlēta tēma vai glezniecības tehnika, kurā top gleznas. Pa šiem gadiem to sakrājies daudz. Izstādes atklāšanā cēsnieki uzsvēra, ka mākslinieki, kuri vasarās te glezno, ir savējie, viņi parāda pilsētu, kuru ikdienas gaitās paši neieraugām, ik gadu atgriežoties, pamana pārmaiņas.

“No vēstures zinām, ka Cēsīs var radīt, un tas turpinās. Ir tapusi kolekcija, kurā varam gūt tikai nelielu ieskatu. Tā ir Cēsu māk­slas pasaulei piederīgo izstāde, novērtēsim savējos un to, kas top mūsu pilsētā,” sacīja Cēsu muzeja direktore Elīna Kalniņa.

“artCēsis” vadītāja Inese Cie­kure atklāja, ka ne velti izstādei dots nosaukums “Dialogi”, jo darbi tapuši nepārtrauktās sarunās starp kolēģiem, ar pilsētu un cēsniekiem.

“Cēsīm kā radošam garam ir pievilkšanas spēks. Ne vienā vien pilsētā brīnās, kāpēc mākslinieki tiecas šurp, viņus aicina citur, bet neatsaucas. Cēsīs viņi kā gājputni atgriežas, lai radītu jaunus darbus. Katru vasaru kāds nomainās, bet grupas kodols palicis nemainīgs. Ja katrai pilsētai ir savs, īpašs gēns, tad Cēsīm tas ir glezniecības gēns,” pārdomās dalījās plenēru kuratore.

Mākslinieks, cēsnieks Ritums Ivanovs, atgādināja, lai notiktu plenērs, par to kādam ir jāuzņemas rūpes, jāieinteresē mākslinieki. “Mums ir biedrības vadītāja, kurai ir svarīgi, lai Cēsīs taptu māksla, lai pilsētu iepazīst mākslinieki. Vēl svarīgi, ka varam atgriezties un redzēt, kas pilsētā mai­nījies,” sacīja R.Ivanovs un at­gādināja, ka katram māksliniekam ir svarīgi, lai viņa darbi būtu redzami izstādēs.

“Izstādē redzama mākslinieku jauda. Te ir tikai maza daļa no tā, kas tapis šajos gados. Kad ir tik daudz lietainu dienu, izstādē gribējās vairāk gaišuma un brīvības sajūtas. “Dialogos” tas ir,” atzina I.Ciekure. Izstādē arī viņas portrets, kas tapa pērn, kad plenēra tēma, atceroties Cēsu mākslinieku Arturu Droni, bija portreti. Inese gan atklāja, ka sevi ieraudzīt gleznā ir neparasti, bet uz to skatās kā uz svešas sievietes portretu un mākslas darbs viņai patīk.

Gluži vietā kāda cēsnieka bilstais, ka afišās labi iederētos zīmogs “Radīts Cēsu novadā”, kā apliecinājums tam, kur šīs gleznas tapušas. Plenēra dalībnieku vi­dū bijusi Signe Vanadziņa, Kris­tīne Rozenberga, Ēro un Em­ma Rasi, Ritums Ivanovs un citi cēsnieki.

Aizejošās vasaras plenēra darbi no 5.septembra būs apskatāmi Cēsu muzejā. Godinot muzeja simtgadi, mākslinieki iepazina vēsturisko ekspozīciju un savos darbos ar šodienas skatījumu attēloja dialogus starp gadsimtiem.   

Tik dažādā keramika

Izstāžu nama otrajā stāvā keramika, mūsdienīga, spilgta, iespējams, tautas lietišķās mākslas cienītājiem izaicinoša. 5. Latvijas Keramikas biennāles programma sākas ar “FRESH: Jaunais Latvi­jas keramikā”. Tajā jauno mākslinieku darbi. Viņi nesen pabeiguši Latvijas Mākslas akadēmiju    un sākuši savu ceļu mākslā. Kera­miķe, bijusī cēsniece Inese Ezer­tēva, atgādina, ka izstāžu darbos vajag pārsteigumu un jaunajiem sevi ir jāparāda tā, lai pamana.   

“Biennāle notiek reizi divos gados. Šoreiz tās izstādes skatāmas Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī, bet iesākam Cēsīs ar jauno keramiķu izstādi,” stāsta Latvijas Laikme­tīgās keramikas centra vadītājs un biennāles kurators Aivars Ba­ranovskis. Viņš uzsver, ka šīgada biennāles vadmotīvs ir “No zvaigžņu putekļiem līdz sulīgiem asniem”, un tieši jauno keramiķu darbi ir kā sulīgs asns.

“Aizvien vairāk pasaulē runā par renesansi, keramika aizvien vairāk izstādēs tiek izmantota kā medijs, lai uzrunātu cilvēkus, atklātu domu. Tas ir loģiski laikmetā, kad virzāmies uz tehnoloģijām, uz to, kas nav saistīts ar materiālu, bet cilvēkam ir vēlme pēc taustāma, būt realitātē. Keramikā saglabājas dzīves garša. Tā neizvairās būt izmantojama, dizainiska, tā var būt daudz kas un arī vēs­tīt dziļu domu. Kā gleznā redzam katru mākslinieka triepienu, tāpat keramikā ieraugāms pieskāriens,” pārdomās dalās A.Ba­ra­novskis.       

Turpat blakus telpā keramiķes Gitas Ābolas personālizstāde “Tum­šais medus”. Keramikas figūras uzrunā. Kā teikts izstādes    anotācijā: “ Tās nav tikai dekoratīvi priekšmeti – tie ir mazi stāsti, kas ieguvuši formu caur māla valodu. Autore terapeitiski “rokas” slāni pa slānītim tuvāk tai pirmatnējai sievietei sevī, vienlaikus salīdzinot šo procesu ar bišu saimi – vienotu organismu, sabiedrību, kurā katrai vienībai ir sava loma. Sieviete kā bite – vadāma? Iespaidojama? Tajā pašā laikā – neparedzama spietotāja…”
Izstāde ir brīdis, kad gribas piestāt, pabūt vasaras pļavā un ļauties domām.