Katra vieta pasaulē ir īpaša, jo to veido cilvēki. Cilvēki, kuri tur dzīvo, kopj un laiž saknes dzīvei izraudzītās vietas zemē. Paaudzes mainās, pasaules vārti atvērti, un pa tiem var ienākt un iziet. Bet vieta kartē dzīvo tikmēr, kamēr cilvēki to nepamet, kamēr sevi ar to saista, sakot — esmu piederīgs.

Raunēniešiem Rauna bijusi lepnums un identitāte, arī tās meklējumi. Otro vasaru pagasta radošie ļaudis tika aicināti piedalīties plenērā un ieraudzīt to īpašo, kam paskriets garām, un iemūžināt kādā mākslas darbā, tā atklājot Raunas identitāti un savu piederību.

Mainās vieta un pats cilvēks

Marika Ozola pēc Raunas pamatskolas mācījās Cēsīs, tad viņas ģimene dzīvoja Priekuļos, ciemojās pie mammas Raunā, bet pēdējos desmit gadus kopā ar dēlu pavadīja Anglijā. Pirms nepilna gada atgriezās Raunā.

“Biju sabijusies, atsvešinājusies no vietējiem cilvēkiem. Vai pieņems, būs vientulība? Bet ikviens gatavs parunāties, dalīties. Daudziem nezinu vārdus, bet parunājamies, jūtos kā mājās,” saka Marika un dalās pārdomās, “Rauna ir fantastiskākā vieta pasaulē! Nezināju, ka te tik skaistas debesis, augsti koki, smaidīgi, labestīgi cilvēki. Kad braucu prom, visu redzēju citādu. Pa gadiem viss tik ļoti mainījies, un droši vien arī es pati. Atmiņas liek aiziet uz kādu savulaik pazīstamu vietu, un ieraugi to citām acīm. Priecājos kā bērns, un daudzus esmu nokaitinājusi ar savām emocijām. Kā kaut ko ieraugu, tas ir atklājums. Katra vieta parāda, cik ieguldīts.”

Marika atzīst, ka attālums un laiks darījis savu, un tas, ko ierauga šodien, bija arī agrāk, tikai nesaskatīja, nenovērtēja. “Ikdienā nenovērtējam mazās lietas,” atgādina raunēniete.

Plenērā viņa no špakteļmasas, līmes un guašas krāsas, kā pati saka, salipināja parka lapeni.  Veidot rotas un dekorus viņa sāka Anglijā, lai piepildītu brīvo laiku. Marika atzīst, ka mazie sīkumi  dod dvēselei prieku, tiem pieskaroties, ataust atmiņas. “Lapene ir pieturpunkts pastaigai laikā, pa taku var aiziet vēsturē un no vēstures mūsdienās. Lapenē var piesēst, atpūsties. Katram cilvēkam vajag pauzi, lai ietu tālāk. Man pauze bija Anglijā, esmu atpakaļ mājās, gatava iesaistīties, iet cilvēkos,” saka raunēniete.       

Marika atklāj, ka nav bijis domu atgriezties, bet arī dēls pēc studijām iecerējis braukt mājās: “Būtiski, ka Raunā ir dzīvoklis, sākt no nulles būtu ļoti grūti.”

Pastaigās izstaigāta visa Rauna, pēcpusdienās apkārt valda kluss miers, viņa vislabprātāk dodas uz Tanīsa kalnu, un arī tur satikusi jaukus cilvēkus.
 

“Ja kāds jautā, saku — esmu raunēniete. Tās sajūtas dod vieta, kurai esmu piederīga,” teic Marika Ozola.

Bērnības zemē

Solveigai Pelšei Rauna ir bērnības zeme. Kļuva par arhitekti, strādāja Cēsīs, tad Rīgā, kur ar glezniecību un arhitektūru vairs nenodarbojās.

“Varu teikt — ar pandēmiju atgriezos Raunā pie mammas. Man patīk Rauna, upes, vēsture, Rauna nav padomju ciemats ar “līvānietēm”. Tā ir koša, mierīga, te ir līdzsvars starp dabu un arhitektūru, kur dominē daba, daudz zaļuma, brīnišķīgu dārzu.

Raunēniešos ir lepnuma gars, viņi ir radoši, jautri cilvēki. Viņiem svarīgas ir saknes, vieglu roku nepārdod dzimtas mājas, kas uzturētas paaudzēs. Tas satura kopā cilvēkus un vietu, uztur identitāti,” dalās Solveiga Pelše.

Suitene ar sajūtām Raunā

Daces Pelšes ģimene 1985. gadā Raunā iegādājās vasaras māju. “Te vīram radi, patika tieši tā vieta, domās iespraudu mietiņus. Māja bija izdemolēta, kad to pārdeva, nopirkām,” pastāsta Dace un atklāj, Raunai piesaista skaistā daba, pilsdrupas, Tanīsa kalns, vakara klusums, koki, Raunas upe un cilvēki. Ilgus gadus ģimene bija kā vasarnieki, bet pirms pieciem gadiem, kad mūžībā aizgāja dzīvesbiedrs, Dace pārcēlās uz Raunu.

“Raunēnieši ir nopietni. Vairāk vajag priecāties, smieties, gribas pabakstīt, lai košāk. Esmu suitene, mans tēvs gleznoja ļoti krāsaini. Kad dzīvoju Rīgā, tur, kā jau pilsētā, starp cilvēkiem veidojās citas attiecības. Tagad to savu suitu dabu izjūtu labāk,” atklāj Dace un piebilst, ka neglezno ainavas, bet gleznās ir apkārtnē notvertas detaļas. “Raunā senais un jaunais ir visapkārt. Ej tikai un skaties, piefiksē. Jāmāk ieraudzīt. Tas jāmāca bērniem. Māksla uztur možu garu. Ja kādu varu pārsteigt, ja mans darbs aizskar kāda dvēseli, esmu gandarīta,” teic māksliniece.

Dace ilgus gadus strādājusi par pedagoģi mākslas skolā Siguldā, augstskolā mācījusi vizuālās mākslas metodiku. “Man ir daudz skolēnu un studentu. Nesen biju Drustos, satiku trīs, tā bija brīnišķīga tikšanās,” atklāj Dace un uzsver, ka dzīvē nekā nepietrūkst, jūtas brīva un neatkarīga, brauc un dara, ko vēlas. Cēsīs apmeklē izstādes. Māja, protams, prasa savas rūpes, palīdz dēls.

“Man drīz būs 80. Par dzīvi nevaru sūdzēties,” teic Dace.

Lai gars neapsīkst

“Raunā ir negurstošā dzīvība. Varbūt kādu brīdi bija apnikums, apsīkums. Kad paši apsīkstam, apsīkst Raunas gars. Ir jādara,” saka Justīne Buliņa-Pinka. Tā bija viņas ideja — ja nevar sarīkot mākslas plenēru profesionāliem māksliniekiem, var paši nākt kopā. Pirmoreiz kāds bija jāuzrunā, šoreiz pieteicās paši. “Nākamreiz būs vēl gribētāji. Paši veidojām pieņemošu vidi, kurā visi esam vienādi savā mākslas mīlestībā, zināšanās un pieredzē. Svarīgi, ka ikviens jutās iederīgs,” teic Justīne un uzsver, ka plenēra dalībnieki Raunā meklēja cilvēka, dabas un vēstures kopsakarības. “Ieska­tījāmies cilvēkos, kā daba ietekmē, kā cilvēki to kopj. Malka skaisti sakrauta, puķes zied, un aiz tā skaistuma stāv cilvēks, kurš dzīvo Rau­nā,” saka raunēniete.

Justīne Raunā dzīvo devīto gadu. Te ir viņas ģimenes mājvieta. “Valmierā uzaugu, te pieaugu. Visvairāk patīk, ka jauni cilvēki te var eksperimentēt, pieļaut kļūdas, nebaidīties, ka neizdodas iecerētais. Te maza un droša vide, kurā vari izmēģināt savas idejas. Tas ļāva man pieaugt,” pastāsta Justīne. Viņa vērtē, ka raunēnieši ir piesardzīgi, paskatīsies, kā citiem izdosies. Kad ienācēji kaut ko izdara labi, nākamajā reizē vietējie pievienojas.

“Man labāk sapas ar jaunienācējiem. Tas droši vien liecina arī par raunēniešiem,” bilst Justīne. Kāds teicis, ka Raunā sākas rīti, krustojas ceļi un satiekas stāsti.