“Kāpēc paši lētākie rīsi Latvijā maksā trīsreiz dārgāk nekā Igaunijā? Šāds jautājums Latvijas Bankas ekonomistam Oļegam Krasnopjorovam radās pēc tam, kad viņš pabeidza izpēti par pārtikas cenām Baltijas valstīs,” tā sākas Ilzes Šķietnieces raksts “Cenu šūpoles” žurnālā “Ir”.
Ar dažādiem ierakstiem par cenu atšķirībām starp Latviju, citām Baltijas un Eiropas valstīm gana bieži tiek spekulēts sociālajos tīklos. Protams, ar šādiem ierakstiem var ātri panākt lielu komentāru birumu, jo vienmēr atradīsies cilvēki, kuri gatavi bļaut par šo tēmu. Žurnāls “Ir” nu gan galīgi nav pielīdzināms paviršiem soctīklu ierakstu veidotājiem, kas, vienu no konteksta izrautu faktu, var pārvērst kārtīgā ažiotāžā. Rakstā “Cenu šūpoles” pamatīgi pētīts, kā tad īsti veidojas lētā pārtikas groza preču cenas un ne tikai tās. Pieminēts arī fakts, ka:”“Eurostat” katru gadu vispirms sarēķina vidējo cenu dažādās pārtikas preču grupās visā ES un pēc tam norāda, kurās valstīs cenas ir augstākas vai zemākas. Saskaņā ar šo indeksu Igaunijas rādītājs pērn bija 106, Latvijas – 105. Tātad abās cenas ir virs ES vidējā.”
Protams, tas nav nemaz labi, bet nav arī tāda drāma, kādu dažkārt mēgina izpūst kādi populisti. Tiesa, arī tajā pašā “Ir” rakstā par cenām minēts, ka ”tikai 5% iedzīvotāju cenu pieaugums vispār nav ietekmējis dzīvesveidu vai finansiālo situāciju”. Protams, ka ietekmē, un gribētos, lai tā nebūtu. Nav noliedzams, ka valstij jāmeklē ceļi, lai tās iedzīvotāji varētu atļauties dzīvot pēc iespējas pārticīgāk, tomēr nav jau arī tā, ka mēs dzīvotu slikti. Kā simtajā dzimšanas dienā medijos izteicās latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina – Latvija pirmoreiz ir tik bagāta.
Atceros, kā pirms pāris gadiem, izejot rehabilitācijas kursu nacionālaJā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, pēc visai negaršīga makaronu ēdiena vakariņās dzirdēju divas kundzes spriežam, ka deviņdesmitajos gados vienalga dzīvojām un ēdām knapāk. Jāpiekrīt viņām. Atminos, kā ar draudzeni, abas tādas svaigas pirmkursnieces, fakultātes kafejnīcā lūdzām karstu ūdeni pie bulciņas, jo maisiņš tējai bija līdzi no mājām. Kopš deviņdesmitajiem es ne pārāk mīlu svaigu kāpostu zupu. Mūsu ģimene neko pārticīgi nedzīvoja, un svaigu kāpostu zupa bija regulārs ēdiens mājās, jo to varēja pagatavot tiešām lēti. Jā, protams, vienmēr var gribēt dzīvot labāk. Un arī vajag gribēt, bet nevajag aizmirst ik dienas pateikties par to, kas mums ir.
Pirmkārt, jau – miers. Neviens uz mums nešauj un neuzbrūk. Pie varas ir samērā saprātīgi politiķi. Neba nu pasaulē trūkst piemēru, kur tā nav paveicies.
Komentāri