Kad braucu lielajā satiksmes autobusā, redzu, ka drošības jostu izmantoju es un varbūt vēl pāris cilvēku. Kaut kā negrib ieieties sapratne, ka autobuss ir tāds pats transporta līdzeklis kā vieglā automašīna. Lai arī lielāks, tomēr tāpat var ciest satiksmes negadījumos, un tad tam, vai pasažieri bija piesprādzējušies, var būt izšķiroša nozīme. Var, protams, arī nebūt, ja paveicas, bet, ja nu nepaveicas?
Nāk prātā šīs vasaras sākuma traģiskais notikums ar skolēnu mikroautobusu, kas sadūrās ar kravas automašīnu uz Ventspils šosejas Strazdes pagastā. Viens pieaugušais gāja bojā, bet astoņi cietušie tika nogādāti slimnīcā. “Mums ir informācija, ka, atrodoties mikroautobusā, cilvēki nebija piesprādzēti, un es gribu atgādināt, ka visos transportlīdzekļos ir jāpiesprādzējas,” pēc negadījuma, stāstot par cietušajiem, bilda ārste.
Nesen iekāpu satiksmes autobusā, kur blakus rindā iekārtojās vecāki ar sākumskolas vecuma puiku. Zēns apsēdās blakus tētim, kurš cītīgi bakstījās telefonā, mamma aizmugurē. Pirms autobuss sāka braukt, zēns centās piesprādzēties, bet viņam tas nekādi negribēja izdoties, laikam par strauju parāva drošības jostu. Mamma no mugurpuses uzsauca: “Ai, nu beidz! Nesprādzējies! Kam tev tas?” Jāpiebilst, ka šīs uzņēmuma autobusiem uz šoferi un pasažierus norobežojošās starpsienas vienmēr ir piestiprināta pamācību lapa, kurā pasažieri aicināti piesprādzēties un paskaidrots, kāpēc to ir svarīgi darīt. Puika pilnīgi noteikti bija vecumā, kad pats spēj lasīt, un, visticamāk, tāpēc palika neizpratnē.
Kad pirms teju desmit gadiem biju žurnālistu projekta braucienā Izraēlā un Palestīnā, palestīnietis, kurš veda rādīt savu mūzikas klubu, mums automašīnā laipni izsniedza drošības jostu galiņus ar metāla sprādzi un draudzīgi paskaidroja: “Tas, lai mašīna nepīkst!”. Toreiz nodomāju, ka mēs Latvijā no šādas pieejas esam izauguši un sprādzējamies savai drošībai, nevis lai automobilis nepīkst vai policists nesoda.
Atceros, kad vecākā meita bija vēl maza, modē bija tāda CSDD lipīga dziesmiņa bruņurupuča vai tamlīdzīga zvēriņa animācijā, kur tika dziedāts: “Klip, klap, klip klap, sprādzējis, sprādzējies!” Katru reizi, kad vecāki, iekāpjot mašīnā, pietiekami veikli nebija piesprādzējušies, no aizmugures atskanēja: “Klip, klap, klip, klap, sprādzējis, sprādzējies!”. Bērnam nogrieztu drošības jostu mutē neliksi, lai nepīkst! Katrā gadījumā bērni tomēr jāaudzina ar izpratni par drošības nozīmi ceļu satiksmē. Jāatzīst gan godīgi, ka uz māmuķīti, kas dēlam ieteica nesprādzēties, es tikai paglūnēju ar baltu aci. Pēc tam nožēloju, ka tomēr neaizrādīju. Ne jau mammas, bet zēna dēļ. Vajadzēja pateikt puikam, ka viņa izvēle bija pareiza un autobusā piesprādzēties vajag.
Komentāri