Pārvietojoties pa Cēsu ielām, manu uzmanību piesaistīja situācija, kas lika aizdomāties. Pa gabalu redzēju, ka pie gājēju pārejas stāvēja cilvēks ar paceltu balto spieķi — skaidrs signāls autovadītājiem, ka viņš vēlas šķērsot ielu. Tomēr neviena no garām braucošajām automašīnām neapstājās.
Šis cilvēks, gluži kā vēl citi Latvijā, ik dienas saskaras ar izaicinājumiem, kas daudziem no mums pat neienāk prātā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2024. gadā Latvijā dzīvo 10 450 cilvēku ar redzes traucējumiem. No tiem 268 ir Cēsu novadā, kas ir augstākais rādītājs Vidzemē (6,5 cilvēki uz 1000 iedzīvotājiem). Šie skaitļi nav tikai statistika, tie ir cilvēki, kas mēģina dzīvot pilnvērtīgi sabiedrībā, kur vide joprojām ir nepietiekami pielāgota viņu vajadzībām.
Tajā brīdī pie pārejas mani pārņēma apbrīna par šo cilvēku drosmi, lai pārvietotos pa pilsētu, kurā vietām ir problēmas ar drošu vidi. Pēc šī incidenta, ejot tālāk, es pievērsu uzmanību pilsētvides plānojumam, drošības jautājumiem, lai redzētu, kāda ir situācija.
Ir vairāki veidi, kā vidi iekārtot, lai cilvēki ar redzes traucējumiem varētu pārvietoties ērtāk. Populārākie ir:
Taktilās vadjoslas — rievotās vai reljefainās joslas uz ietvēm — ir viena no vienkāršākajām, bet efektīvākajām iespējām, kā uzlabot pārvietošanās spējas. Tās ļauj, izmantojot baltos spieķus vai kāju sajūtas, saprast, kur iet, kur griezties un kur jāpievērš uzmanība. Jāatzīst, ka vietām Cēsīs ir kārtīgi izvietotas šīs joslas, it īpaši tuvumā Latvijas Neredzīgo biedrībai, Cēsu teritoriālajam dienas rehabilitācijas centram. Joslas ierīkotas arī nesen atjaunotajos trotuāros. Savukārt citviet gan pietrūkst.
Arī brīdinājuma virsmas — nelieli, taustes uztverami laukumi pirms krustojumiem, kāpnēm vai citiem potenciāli bīstamiem punktiem — pilsētvidē nav bieži sastopami. Tāpat Braila raksts — taustes burtu sistēma, kas ļauj neredzīgiem cilvēkiem nolasīt informāciju — nav plaši pieejams ne uz sabiedrisko ēku durvīm, ne uz norādēm.
Tāpat arī skaņas signāli luksoforos, kas citviet jau sen ir norma. Ar vienkāršu signālu palīdzību gājējam būtu daudz vieglāk saprast, kad ir pienācis drošs laiks šķērsot braucamo daļu.
Daudz tiek runāts par iekļaujošu sabiedrību, taču, lai tā tiešām kļūtu iekļaujoša, ir jāsāk ar praktiskiem uzlabojumiem. Pieejama vide nav tikai ēku uzbrauktuves vai lifti. Tā ir ikkatra pāreja, pietura, ēkas ieeja, informācijas zīme, kas padara vidi nevis svešu un bīstamu, bet pazīstamu un saprotamu.
Bieži lepojamies ar labiekārtotiem laukumiem, bruģētām, saremontētām ielām un renovētām ēkām. Taču vai mēs aizdomājamies, vai visi pilsētas iedzīvotāji un viesi šīs ērtības var izmantot vienlīdzīgi?
Autobraucējiem, velobraucējiem un ikvienam pilsētas iedzīvotājam jābūt vērīgākam. Baltais spieķis nav tikai simbols, tas ir skaidrs signāls, ka nepieciešama palīdzība vai drošs ceļš pāri ielai. Tāpat starp mums ir cilvēki, kas izvēlas nepamanīt vai ignorēt šādas situācijas, taču pat neliela uzmanība vai sapratne var būt izšķiroša, lai kādam nodrošinātu drošību un cieņu ikdienā. Iekļaujoša vide sākas ne vien ar infrastruktūru, bet arī ar mūsu attieksmi.
Komentāri