“Zemnieki – mūsu lepnums” – tā saucas kampaņa, kuru uzsākusi līdz šim ne bieži dzirdēta biedrība “Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi”. Kampaņas mērķis arī cēls: lai veicinātu izpratni par lauksaimniecības nozari un informētu par tās pienesumu Latvijas ekonomikai un drošībai. Izklausās tik pašsaprotami jautājumi, ka grūti izprast, vai tāpēc vajadzīga kampaņa un kuram veidos izpratni, un ko informēs.
Kampaņas rīkotājs, biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Zelčs atsaucas uz SKDS veikto pētījumu, kurā noskaidrots, ka 55% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka lauksaimnieki spēj saražot pietiekami, lai varētu paēdināt valsts iedzīvotājus. Tajā pašā laikā 30% šim apgalvojumam nepiekrīt.
Kampaņas rīkotājs pats ir pārliecināts, ka Latvijas zemnieki spēs nodrošināt valsti ar pārtiku arī nopietnas krīzes gadījumā. Pat situācijā, ja valsts robežas tiks slēgtas.
Dažādas aptaujas parasti rīko, lai apzinātu problēmas, noskaidrotu, ko domā sabiedrība, lai varētu pieņemt kādu lēmumu. Ja te stāsts par ticību, tad vairāk nekā puse aptaujāto tic Latvijas lauksaimniecības spējām. Kas mainīsies, ja izdosies pārliecināt vēl piecus procentus iedzīvotāju?
Pats V.Zelčs arī stāsta, ka Latvijas zemnieki saražo graudus, liellopu gaļu un olas divas un pat trīs reizes vairāk, nekā spējam valstī patērēt. Savukārt pusotru reizi vairāk – pienu, kazas un aitas gaļu.
Kampaņas laikā tiek solīti video biedrības mājaslapā, kur zemnieki stāstīs un rādīs, kā strādā. Un atkal jautājums, kuram tas ir svarīgi? Tiesa, vismaz mājaslapā nav norādīts, kas kampaņu finansē, jātic, ka biedrība pati. Vismaz netiek tērēta publiskā nauda, kā Zemkopības ministrija un valdība bija iecerējusi par
300 000 eiro skolās un bērnudārzos reklamēt un piedāvāt rupjmaizi. Toreiz sabiedrība sašūmējās un kampaņu atcēla.
Kādas tik un par kādām vien tēmām nerīko kampaņas! Nedēļu mēnesī medijiem ir maize, jo katrs skaidro, ka nav nekā svarīgāka vai problemātiskāka par viņu aktualizēto, bet pēc tam viss apklust, tiek aizmirsts un dzīve rit tālāk no pavasara līdz pavasarim.
Vai gan kāds apšauba, ka ar zemniekiem ir jālepojas? Savu reizi godā tiek celti tie, kuri saimnieko bioloģiski, citu – konvencionālie. Katram sava vieta, lai mūs nodrošinātu ar pārtiku.
Dzīvojam neziņas pilnā laikā, kad rītdienu zīmē informatīvā telpa. Tajā netrūkst pārspīlējumu, manipulāciju, melu. Protams, kā viltus ziņu kāds, spēlējoties ar statistiku, var uzrakstīt, ka krīzes situācijā bads būs klāt, ka zemnieki indē vidi, kurā dzīvojam, un posta dabu. Kāds jau šai domai pieķersies, ja prāts tālu no laukiem.
Vai dažkārt nav tā – cenšoties ko pašsaprotamu izskaidrot, ieskrienam zirnekļa tīklā. Pēc tam nav viegli to notīrīt no sejas. Zemnieki ir Latvijas lepnums, tāpat kā ikviens, kurš, domājot ilgtspējīgi, dara savu darbu, vairo valsts labklājību un gādā, lai arī krīzes situācijā nebūtu krīze.
Komentāri