Cēsu kauju gars turpinās

Latvijai un Igaunijai ir vienoti mērķi un vērtības

Cēsu kauju 105.jubilejas atceres pasākumu kulminācija – svētku militārā parāde – apliecināja, cik nozīmīga bijusi kaimiņvalstu, Latvijas un Igaunijas, kopīgu vērtību izpratne pagājušā gadsimta sākumā un cik joprojām tā svarīga un cieša ir mūsdienās.

Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku kopējā parāde un abu valstu prezidentu uzrunas svinību dalībniekiem bija liecība par sadarbību pirms vairāk nekā simts gadiem un šodienu. Latvijas Valsts prezidents Ed­gars Rinkēvičs sacīja: “Lat­vieši un igauņi ir labi draugi, kaimiņi un sabiedrotie, mūs vieno gadsimtu ilga vēsture, kopīgas tradīcijas, bet pāri visam mūs vieno kopīgas brīvības alkas, mūs vienmēr vienojušas kopīgas cīņas par neatkarību un mūsu brīvību. Pirms 105 gadiem latviešu un igauņu karavīri izcīnīja vienu no izšķirošajām kaujām, kas palīdzēja mūsu valstu neatkarības nostiprināšanai. (..) Gan tā laika, gan mūsdienu karavīriem ir viena kopīga lieta, tā ir augsta profesionalitāte, dzimtenes mīlestība un gatavība cīnīties par savas tautas brīvību un neatkarību līdz galam.” E.Rinkēvičs uzsvēra ciešo starpvalstu un NATO sadarbības nozīmīgumu mūsdienās, laikā, kad aizvien asāk izpaužas spēks, kuru neapmierina kaimiņu neatkarība un brīvība.

Igaunijas Valsts prezidents Alars Kariss vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienām akcentēja vēl tiešāk, sakot, ka “mūsu kopējā operacionālā telpa ir visas Baltijas valstis kopā, nav atsevišķas Igaunijas aizsardzības, Latvijas aizsardzības vai Lietuvas aizsardzības, ir viens Baltijas valstu un Polijas aizsardzības virziens, tā uz mums tagad raugās arī NATO”. A.Kariss pauda, ka NATO austrumu flangs ir gatavs aizsardzībai un tieši tas ir atturēšanas līdzeklis naidīgiem spēkiem.

Parādē piedalījās Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku vienības, NATO kaujas grupu Latvijā pārstāvji. Parāde ļoti īpašs notikums bija mūsu jaunsargiem. Tajā piedalījās Prie­kuļu, Raunas un Cēsu jaunsargi, kuriem militārās zināšanas un prasmes sniedz jaunsargu instruktori Lauris Bahmanis, Brendens Bahmanis un Ri­čards Lauga. L.Bahmanis pastāstīja, ka daļa jaunsargu jau iepriekš bija piedalījušies parādēs, bet lielākajai daļai tā bija jauna pieredze. Gatavošanās parādei notika jau mācību gada laikā, bet lielais mēģinājums svarīgajam notikumam bija dienu pirms parādes. Atbalstu, lai sagatavotos parādei un arī tās norisei, sniedza jaunsargu instruktore Elīna Inita Jakoba no Siguldas. Viens no parādes dalībniekiem, Raunas pamatskolas audzēknis Markuss Lodziņš atzina, ka dalība parādē viņam bija svarīgs notikums un viņš bija satraucies. Mar­kuss Jaunsardzē darbojas divus gadus, tas viņam patīk, īpaši pārgājieni un citas aktīvās nodarbības. Jaunietis arī sacīja, ka nākamais mērķis viņam ir Zemessardze.

Savukārt Prieku­ļu vidusskolas audzēknei Kei­tai Lūsei aizvadītais mācību gads Jaunsardzē bijis pirmais, bet sestās klases beidzēja nolēmusi, ka vēlas turpmāko saistīt ar militāro jomu. Arī viņa, kad būs sasniegusi atbilstošu vecumu, gribētu darboties Zemessardzē. Un meitenei ir vēl lielāki plāni. Vecmāmiņas mudināta dalīties savā sapnī, Keita pastāstīja, ka mērķis ir tikt līdz ģenerāļa pakāpei. Mūspuses mācību iestāžu spēku un skolēnu prasmes igauņu viesiem apliecināja arī svinīgā pieņemšana, ko augstajiem viesiem rīkoja Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs. Tajā ar savu muzikālo priekšnesumu pārsteidza Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas 3.klavieru klases audzēknis Gustavs Kalējs.

Piedalīties skaistajos kauju atceres svētkos, godināt tos igauņu un latviešu karavīrus, kas pirms vairāk nekā simts gadiem stājās pretī pārspēkam, bet turpināja cīņu, kuplā skaitā bija ieradušies cēsnieki. Anda un Voldemārs pastāstīja, ka par svētkiem izlasījuši “Druvā”, taču par kauju atceres pasākumu, protams, viņiem zināms jau gadiem. Taču, ja tā iekrīt darba dienā, ne vienmēr ir iespējams būt pasākuma aculieciniekiem. Kāda cēsnieku ģimene, kas smejoties atzina, ka viņu vārdus minēt nav nozīmes, sacīja, ka kaujas atceres patīk, jo tie ir svētki, ko svinam priecīgi. “Mums, latviešiem, ir ļoti daudz skumju piemiņas dienu, šī ir viena no nedaudzajām, ko atzīmējam priekpilini, jau tāpēc vien jāpiedalās.”

Svētku parādi redzēt bija atnākuši ne tikai cēsnieki. Rīdziniece Iveta ar dēlu Jēkabu un meitu Martu atbraukuši uz Cēsu pusi līgot un piestājuši vērot svinīgo brīvības cīnītāju godināšanu. Jēkabs teica, ka savulaik domājis darboties Jaunsardzē, bet laiku prasījušas citas intereses, taču jaunietis atzina, kad pienāks brīdis apgūt militārās prasmes, to darīs, pildīs pienākumu aizstāvēt savu valsti. Valdis ar mazdēlu atbraukuši no Valmieras. Valdis teica, ka bijis Cēsu kauju simtgades svinībās, tagad nolēmis, ka uz pat­riotisko notikumu jāatved desmitgadīgais mazdēls, kurš grib darboties Jaunsardzē. Droši vien daudzi televīzijas pārraidē redzēja arī madonieti Andreju Broku, kurš abu valsts prezidentiem pasniedza pašceptus maizes klaipus.

Svinīgais pasākums noslēdzās ar bruņoto spēku orķestra defilē, kurā savijās pirms 105 gadiem mūsu karavīru un civilo iedzīvotāju vienotība par kopīgām vērtībām. Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku pārstāvji šajā dienā apmeklēja arī Cēsu kauju piemiņas vietas mūsu novadā un nolika ziedus.
Varoņu piemiņas jeb Cēsu kauju atceres dienu atjaunotajā Latvijā atzīmējam kopš 1995.gadā, iniciatori tam bija cēsnieki. Cēsu muzeja vēsturnieki Tālis Pumpuriņš un Daumants Vasmanis sagatavoja pamatojumu, rajona padome pieņēma lēmumu un aicināja Augstāko Padomi noteikt 22.jūniju par Cēsu kauju piemiņas dienu. Māris Niklass, toreizējais rajona padomes priekšsēdētājs, stāsta: “Sūtījām lēmumu ar pamatojumu Augstākajai Padomei, nebija nekādas atbildes, klusums. Bet arī nākamajās reizēs mūsu lēmumu nevirzīja tālāk. Piektajā reizē braucu pats, tikos ar Daini Īvānu, Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieku, tikai tad Cēsu kauju piemiņas dienu atjaunoja.”

Pirmskara Latvijā 22.jūnijā Cēsu kaujas atzīmēja kā Latvijas Brīvības cīnītāju dienu, par to Satversmes sapulce lēma 1921.gadā, bet 1934.gadā pēc tam, kad Kārlis Ulmanis atlaida Saeimu, to no svinamo dienu saraksta svītroja.

1919.gada 22.jūnijs brīvības cīņās ir nozīmīgs pagrieziena punkts. Igauņu un latviešu spēki Cēsīs un apkārtnē guva izšķirošu uzvaru pār Baltijas landesvēru un Dzelzs divīziju. Ziemeļlatvijas brigādei un Igaunijas armijas vienībām izdevās atbrīvot Cēsis, Siguldu un Inčukalnu, izjaucot pretinieka plānus pārņemt varu Latvijā un Igaunijā.  Uzvara Cēsu kaujās vēlāk ļāva Ziemeļlatvijas brigādei ieiet Rīgā un galvaspilsētā atgriezties Kārļa Ulmaņa vadītajai pagaidu valdībai, kā arī īstenot ieceri par Latvijas vienotas armijas izveidi 1919. gada 10. jūlijā.