Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas pedagogi mērķtiecīgi virza mācību procesus tā, lai skolēni jau ģimnāzijas solā apjauš, ka nākotnē ar zināšanām un rīcību pilnīgi noteikti spēs ietekmēt dzīvi Latvijā. Skolotāji allaž rosinājuši jauniešus būt aktīviem pilsoņiem jau tagad, teju 18 gadus sasniegušiem, un sākt ar procesu izzināšanu. Lai tā notiktu, skolotāji rūpējas par iespēju jauniešiem personīgi izvaicāt valsts politikas, izglītības, ekonomikas un kultūras procesu veidotājus.
Pagājušajā mācību gadā uz ģimnāziju Cēsīs vairākkārt tika aicināts izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. 12. klašu skolēniem, sekojot ministra aktivitātēm, kurās sabiedrībai izvirzīti visai radikālu priekšlikumi, kā mainīt līdzšinējo sistēmu vispārējā
un augstākajā izglītībā, bija radusies virkne jautājumu. Taču piedalīšanos ģimnāzijai svarīgos notikumos allaž neizdevās saskaņot ar ministra aizņemtību darbā. Taču solījumu tikties cēsnieki bija saņēmuši, jaunā mācību gada pirmajā dienā ministrs to izpildīja, darba kārtībā iekļaujot Cēsu skolu apmeklējumu. Uzstāšanos Cēsu skolēniem Roberts Ķīlis bija formulējis tā: “Kas izglītības un zinātnes ministram padomā?” Tajā viņš bija iekļāvis problēmu, pie kuras ministrs strādā – kā Latvijā jāmaina mācīšanās filozofija, lai skolēni varētu justies drošāki un brīvāki, mācības uztvertu par vienu no interesantākajām dzīves nodarbēm un iešana uz skolu nesaistītos ar bailēm saņemt sliktu vērtējumu, nopēlumu par nespēju tikt līdzi
līmenim, bet skolas nodarbības uztvertu ar prieku, zinātkāri un labu pašsajūtu. Vārdu sakot, lai piedāvājums Latvijā pagarināt mācību gadu neliktos šausminošs.
“Pārmaiņas izglītībā nav tikai Latvijas vai Ķīļa apsēstība. Tā ir daudzu valstu izglītības sistēmu ļoti akūts jautājums,” ģimnāzistiem apgalvoja ministrs, piebilzdams, ka, vasarā apmeklējot starptautisku izglītības konferenci Hārvardā, sastapies ar lielvalstu, tajā skaitā Amerikas speciālistu izbrīnu, ka neizmērojami lielu līdzekļu ieguldīšana izglītības sistēmas uzlabošanā nav spējusi paaugstināt mācīšanās rezultātus cerētajā līmenī. Pat Latvijā un līdzīgās nelielās zemēs, kurām nav tik daudz naudas, skolēni uzrādījuši labākas zināšanas. “Tādejādi gribu teikt, ka ne tikai mēs, Latvijā, bet visā pasaulē tur rūpi, kurā virzienā vadīt izglītības satvaru. Pasaulē cenšas noskaidrot, kas mūsdienās ir svarīgākais izglītības procesā – labi rezultāti un atzīmes vai interesantas mācības,” skaidroja ministrs un uz šo jautājumu lūdza atbildēt arī ģimnāzistiem. Auditorijā izskanēja viedokļi, ka jaunieši labprāt priekšroku dotu interesantām mācībām, un R.Ķīlis skaidroja, ka ministra darbībā atbalsta tieši šo domu. “Starptautiski pētījumi liecina, ja kādās valstīs ir bijis pārmērīgs fokuss uz labu atzīmju saņemšanu, tas tikai uz kādu laiku motivējis skolēnus mācīties. Pēc zināma laika motivācija zudusi. Spiediens uz super izciliem rezultātiem līdz galam neizprastā veidā saduras ar skolēnu motivāciju nākotnē neturpināt interesēties par labi apgūtajiem mācību priekšmetiem. Tāpēc man kā ministram nemaz negribētos, lai Latvija atsevišķu mācību priekšmetu zināšanās būtu pirmajā vietā pasaulē, jo tas apliecinātu, ka skolēnu mācīšanās motivācija visdrīzāk jau izsmelta. Labāk, lai motivācija mācīties turpina pieaugt, lai bērniem un jauniešiem interesē tas, ko viņi mācās. Interesantas mācības, manuprāt, nozīmē, ka skolēnam vairāk par sēdēšanu mājās pie datora gribas atnākt uz skolu.
Tas, ko es un kolēģi gribam sasniegt – mainīt Latvijā fokusu, kurā primārais nav testos un centralizētajos eksāmenos uzrādītās zināšanas, bet tas, lai mācības šķistu interesantas, tad sekas visdrīzāk arī būs labie mācību rezultāti. Tas Latvijā nodrošinās lielāku skaitu gudrāku un bagātāku cilvēku.” Savu domu ministrs pamatoja ar pasniedzēja pieredzi Stokholmas ekonomikas skolā, kurā daļa jauniešu vēlas iestāties nevis tāpēc, ka ar prieku un interesi intensīvā darbā vēlas apgūt ekonomiku, biznesu un vadību, bet lai pēc mācību gadiem strādātu darbu, kura ienākumi vismaz trīs reizes pārsniedz vecāku ienākumus. “Ja iestāšanās intervijā redzu, ka skolēns ekonomikā uzrādījis labas zināšanas, bet pastāsta, cik ļoti viņu interesē mūzika vai sports, mēģinu atrunāt no iestāšanās šajā augstskolā, jo kādu pusgadu vēlāk tie, kam pašas mācības neinteresē, zem intensīvā darba sabruks. Piespiest sevi darīt to, kas nav pie sirds, neatbilst temperamentam un raksturam, agrāk vai vēlāk noved pie lūzuma.” Tālāk ministrs pievērsās tēmai, ka valstij vairāk vajadzētu uzticēties skolotājiem, neuzspiežot viņiem lieki tērēt laiku atskaitēm, “kuras īstenībā nevienam nav vajadzīgas”, bet paļauties uz viņu profesionālismu un pieredzi darbā ar skolēniem. Arī skolēnu
pārspīlētai kontrolēšanai būtu jāpazūd no mācību procesa, jo “daudz lielāka vērtība ir tam, ko skolēni spēj paveikt savās, nelielās mācību grupās, gan jau arī kādreiz kļūdoties vai nogāžot podus, bet paši vairāk mācoties. Mācības, kas nav tikai klasē, bet citur – ārpusē -, ir daļa no interesantām mācībām. Tādas mācības skolā mums jānodrošina gan ar normatīviem, gan finansējumu, gan dažāda cita veida regulējumu maiņu, kas padara skolotāju darbu brīvāku, mazāk kontrolētu. Visur vajadzētu atkārtot – interesantas mācības ir pirmais, augsti mācību rezultāti sekos dabiski”.
Noklausījušies pārliecinošo runu, ģimnāzisti jutās samulsuši. Izskanēja arī kautrīga iebilde, bet kā tad ar cilvēka dabai raksturīgo slinkumu, kuru pazīst kā jaunieši, tā pieaugušie. Vai tiešām var izveidot tik interesantas mācības un skolas vidi, uz kuru gribas nākt bez piespiešanās? Ministrs bija pārliecināts, ka var, un piebilda: “Nākotnē skolēni Latvijā ies uz to skolu, kas patiks!” Lai raksturotu, ka savām acīm redzējis pasaulē piemērus, viņš nosauca skolu Zviedrijā, uz kuru audzēkņi katru dienu iet ar skeitborda dēli rokā. Tā ir skola, kur nozīmīga daļa veltīta sportam, tajā veidojas arī draugu loks ar līdzīgām interesēm, lai kopā apgūtu arī citus mācību priekšmetus.
Mairita Kaņepe
Komentāri