Uz Latvijas Universitātes Botāniskā dārza svētkiem jaunajiem dārzniekiem, kas notiks rīt, ielūgumu saņēmušas arī Cēsu pedagoģes Sandras Klaucānes četras skolnieces.
Mazās meitenes ir starp tiem Latvijas bērniem, kuri pirms gada, būdami sākumklašu audzēkņi, uzņēmās visai ilgu un patstāvīgu darbiņu – apgūt un
ilgstošā darbā apliecināt savas pirmās dārzkopja prasmes. Bērniem bija arī uzdevums saprast iemeslus, ja stādu audzēšanā no sīpoliem un sēkliņām kaut kas nepaveiksies. Augu dienasgrāmatas cītīga, precīza un arī radoša aizpildīšana bija vissvarīgākā, lai starp 1. – 6. klašu skolēniem kļūtu par konkursa “Mana dārznīca” uzvarētājiem.
Cēsu pilsētas Pastariņa pamatskolas skolotāji pagājušajā rudenī vienojās, ka katrā klasē piedāvās bērniem iespēju piedalīties Latvijas Stādu audzētāju biedrības rīkotajā konkursā. Uz skolu atceļoja desmit dārznīcas komplekti – papes kastes, kurās iepakoti trīs puķupodi, augsne, minerālmēsli, lineāls, dienasgrāmata un, pats galvenais, egles sēklas, tulpes sīpols un kastanis, lai pavasarī varētu priecāties par darbu – uzplaukušu tulpi, izaugušu Kanādas egles un palsas kastaņas stādu. Uz skolām visā Latvijā konkursa rīkotāji kopumā bija izsūtījuši tūkstoš stādu komplektu.
Cēsu skolnieces Evelīna Kukarela, Katrīna Paula Valdmane, Elizabete Anna Vīņaude un Tīna Krastiņa katram, kurš vēlas klausīties, tagad ir gatavas aizrautīgi stāstīt savu pieredzi. Par to, kā sēkliņas stādītas, kā katru dienu no augsnes podiņos izlīdušie augi apraudzīti, mērīti un aplaistīti, kā tie raisījuši fantāziju, liekot sacerēt dzeju un prozu, kā piedzīvotas dārznieku veiksmes un neveiksmes. Tulpe uzziedējusi tieši tādās krāsās, kā meitenes iedomājušās un uzzīmējušas. Tā sagādājusi milzumu prieka aprīlī, kad vēl bija redzams sniegs. Bēdas piedzīvotas, redzot, ka ne kastaņas, ne egles vārgais stādiņš podiņā nesaņemsies, lai to pārstādītu dārzā. Bojā gājušo augu vietā iestādīts rezerves augs – Grieķijas periploka. Vīteņaugs izrādījies audzelīgs, un tagad tas turpina augt dārzā.
“Man vislabāk patika stādiņus aplaistīt un mērīt. Gāju tos apraudzīt katru dienu,” stāsta Evelīna Kukarela, piebilstot, ka ar dzejošanu viņai neveicies tik labi kā citām dārzniecēm. Meitenes apgalvo, ka veidot dārznīcu viņām nav bijusi spiesta lieta, tikai skolotājas rosinājums, un visas četras draudzenes to uzņēmušās. Citiem klasē intereses par dārzniecību pagaidām neesot. Skolotāja Sandra Klaucāne piebilst, ka viņai klājies pavisam viegli, tik reizēm bērnus nācies mazliet rosināt. Viņu veikums bijis patstāvīgs. Meitenes ar savu aizrautību dienasgrāmatas veidošanā iesaistījušas arī vecākus, jo radusies virkne jautājumu – kā teorētisku, tā praktisku. Skolotāja ievērojusi, ka sarunas par dabas daudzveidību raisījušās ne tikai skolā un bibliotēkā, kur meklētas atbildes uz jautājumiem, bet arī mājās un, kā mūsdienās tas ierasts, internetā. Trīs meitenes, kurām pie mājas ir dārzs, apgalvo, ka šovasar pastrādājušas arī tajā.
Latvijas Stādu audzētāju biedrība otro gadu ar konkursu deva iespēju skolēniem iejusties dārznieku lomā sešus mēnešus. Sākumklašu skolēni to darījuši ar
prieku, un daļai tagad sagādāts prieks doties uz konkursa noslēguma pasākumu LU Botāniskajā dārzā. Cēsu skolnieces pagaidām zināja tikai to, ka šādā dārzā vēl nav bijušas un ka zvēru tajā nebūs. Mairita Kaņepe
Komentāri