No kurienes rūķīši?
Svētku laikā četri desmiti Cēsu bērnudārza bērnu iejutās dāvinātāju lomā. Viņi jutās kā pasaku rūķi, kuri pilsētā pretimnācējiem
ieliek saujā mazu dāvaniņu – karamelīti kopā ar čiekuriņu un mazu novēlējumu svētkos. Katram Cēsu rūķītim groziņā bija sagatavotas ap 30 šādām dāvanām. To gatavošanā bija iesaistījušies kā bērni, tā vecāki, bet dāvanu darbnīcu bērnudārzā izveidojuši pedagogi.
Patiesībā cēsnieku sastaptie jaukie rūķīši bija tikai neliela daļa no kādas sociālas iniciatīvas, tā saucamā projekta. Tajā Cēsis pārstāv 3. pirmsskolas izglītības iestādes divas grupas, Pastariņa sākumskolas divas klases – pedagogi, audzēkņi un viņu vecāki. Projektu virza cēsnieku nodibināta biedrība “Mazās pēdas”, finansē Sabiedrības integrācijas fonds.
Lai mammai nav jākaunas
Paaudžu sadarbību un radošās iniciatīvas biedrības “Mazās pēdas” dalībniece Dzintra Kozaka projektu raksturo tā: “Nonākuši 5., 6. vai 7. klasē, skolēni mēdz strauji mainīt uzvedību. Ja tajā brīdī viņi vairs nerespektē pieauguša cilvēka autoritāti – neklausa ne māti un tēvu, ne skolotāju -, tad sekas var kļūt nepatīkamas. Kā pieaugušie spēj pusaudžu acīs saglabāt autoritāti? Tad, ja tā veidojusies no mazotnes,” uzskata Dzintra Kozaka. To katrs pieaugušais zina pats. Ja bijis respekts pret mammu, nevis iedzītas bailes, bet izveidojusies pietāte, tad arī rīcība jaunieša gados būs tāda, lai mammai netiktu nodarīts kauns.
To, cik daudzām mammām Cēsīs jau nodarīts kauns, vislabāk redzams pašvaldības veidotās administratīvās komisijas pārstāvjiem. Viņi izskata pusaudžu un jauniešu pārkāpumus. “Pārkāpumi visbiežāk gadās tiem bērniem, kuriem nav bijis pieauguša cilvēka, kam īsti pieķerties, kam pirmām kārtām atbildēt par savu rīcību. Tad arī pusaudzis izkāpj no visiem sabiedriskās kārtības rāmjiem,” komentē Dz. Kozaka, stāstot, kas zināmā mērā pamudinājis Sabiedrības integrācijas fondu atbalstīt sabiedrības politikas centra “Providus” iecerēto paaudžu vienošanas projektu. Tajā apkopotas idejas, ko pieaugušie varētu darīt bērnu augšanas laikā, lai, nonākuši pusaudžu un jauniešu vecumā, viņi nesāktu antisociālas darbības – visu, kas uzvedībā nepieņemams.
Talants būt vecākiem
Lai agrīnā vecumā, bērnam apmeklējot bērnudārzu vai sākumklases, ģimenē katram neizveidotos teju savs dzīvesveids, projekta autori iecerējuši radīt papildu apstākļus – morālos un materiālos. Projektā iesaistīto bērnudārza grupu un sākumskolas klašu bērniem un vecākiem veidota intensīva dzīve, kas pavadāma kopā.
Izrādās, ne visiem vecākiem ir talants būt par labu mammu vai tēti, šī prasme jāiegūst. Projektā pieaugušie mācās atrast laiku bērnam, veidojas apziņa, ka kopā ar bērnu pavadītais laiks ir labs laiks. Trīs pilsētās – Kuldīgā, Saldū un Cēsīs – šobrīd tā notiek. Bērnu vecākiem Cēsīs jau bijuši priekšlasījumi vai debates. Kamēr vecāki pēc darba tajās klausījušies, viņu bērni bērnudārzā vai skolā bijuši nodarbināti – taisītas dāvanas, sportots, iets rotaļās, bet otrā daļa visiem bijusi kopīga. Tad lielie un mazie gatavojuši mūzikas instrumentus, putnu būrīšus, cepuši pīrādziņus, smērējuši sviestmaizes kopīgai maltītei.
Mazs piliens jūrā
3. bērnudārzā jaunajā iniciatīvā iesaistījušies audzinātājas Sarmītes Gaiķes vadītās grupas visu bērnu vecāki. Kā notikusi putnu būru gatavošana? Vecāki sprieduši, ka pārāk komplicēti katram pilsētniekam sameklēt būrim nepieciešamo materiālu – jātērē papildu laiks un nauda tik sīkai lietai. Taču, ja kāds uzņemtos organizēt un dēļi būtu sagādāti, bērni ar tēviem būrīšu gatavošanā strādātu ar aizrautību. Tā arī noticis. Kā pieaugušie, tā bērni darbojušies un jutušies gandarīti.
“Audzēkņu vecāki ar prieku atsaucās mūsu priekšlikumam vakaros satikties bērnudārzā, lai pāris stundu pavadītu kopā. Šoziem tā notika veselu mēnesi,” saka S.Gaiķe par vakariem, kuri organizēti bērnudārzā un pārvērsti arī par svētku dāvaniņu gatavošanas darbnīcu. “Kad bērnudārzā iesaistījāmies vēl nebijušā projektā – izveidot vecāku un bērnu ciešu sadarbību -, bērniem bija trīs četri gadi, šogad jau par gadu vairāk. Šajā laikā pieaugušie droši vien atklājuši, kā ar bērniem ģimenē var nodarboties, lai visi kopā jauki
pavadītu laiku, darītu darbus, iepriecinot arī citus.”
Visu ko var darīt kopā
Pedagogi stāsta, ka arī bērnudārzs kļuvis ieguvējs. Zēni ar tēviem darinājuši spēļu klucīšus, tikmēr mammas ar meitām gatavojušas maizītes, lai visus pacienātu. Kopā gatavojušies un braukuši uz lauku sētu “Krūmiņi”, lai svinētu Lieldienas. Notikusi kopīga pīrāgu cepšana un sportošana.
“Tik daudz laba spējām paveikt, jo vecāki izrādījās atsaucīgi, pat ļoti,” uzsver S. Gaiķe. “Daudzreiz ieradās pilnīgi visu bērnu mammas un tēti, pievienojās omes. Visiem iepatikās kopā būšana. Pieaugušie bija ieguvēji arī no tā, ka redzēja un nevilšus pamācījās, kādas ir vecāku un bērnu attiecības citās ģimenēs.”
Vajag tikai sākt, un idejas rodas kā no pārpilnības raga. Atliek tikai tās īstenot. Lāčplēša dienu gaidot, pieaugušie nolēmuši iet līdzi bērnudārza grupai uz Cēsu muzeju. Tur priekšā likta muzejnieku sagatavota pedagoģiska programma. Bērniem saprotamā veidā stāstīts par notikumiem Latvijas vēsturē. Ģimene šajā izzināšanas brīdī bijusi kopā. Mazie uzzinājuši, kāpēc 11. novembrī iededz sveces, kā pie mājām paceļams valsts karogs. Nodziedāta arī valsts himna, kuru visi kopā iemācījušies. Valstiskas nozīmes brīdis izdevies emocionāls un saistošs, mazajiem divtik aizraujošs, jo līdzās bijuši ne tikai vienaudži, bet arī vecāki.
Iepazīst devēja prieku
Rudenī labs laiks veltīts, lai par projekta līdzekļiem nopirktās pakas ar karamelēm pārveidotu par dāvaniņām, pie konfekšu papīriņiem piestiprinot čiekurus. Sagatavotās svētku dāvaniņas bērni vispirms pasnieguši vecākiem, bērnudārza darbiniekiem, pēc tam bijis aicinājums mazajiem izjust devēja prieku neierastā vidē – pie nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas.
“Brīdī, kad bērni apjauta, cik priecīgi kļūst cilvēki, ja ar mazu dāvanu izrāda uzmanību, mazuļos zuda mulsums, viņi nebija pat skubināmi. Paši mammām un audzinātājām rādīja, kuru tanti uz ielas derētu iepriecināt ar mazu sveicienu – čiekuru un konfekti no dāvanu groziņa,” stāsta Dz. Kozaka. “Pieaugušie ar smaidu un mīlestību ņēma pretī mazuļu dāvaniņas. Tikai daži no mazajiem dāvinātājiem izvairījās, sakot, lai jau bērniņš konfekti apēd pats.”
Tagad pedagoģes domā par nākamajām iecerēm. Februārī bērnudārzā būs nodarbība kopā ar vecvecākiem. Jau domāts par mazuļu priekšnesumiem. Mairita Kaņepe
Komentāri