Cēsnieks Jānis Butāns strādā rajona padomē par projektu konsultantu. Beidzis Vidzemes augstskolu un maģistrantūru Latvijas Universitātē. Pats par sevi saka: “Esmu vienkāršs vidusmēra iedzīvotājs. Neesmu dzimis Cēsīs, bet kopš dzimšanas esmu cēsnieks. Man ir 28 gadi, neprecējies, un draudzenes pagaidām man nav… Hobijs ir orientēšanās sports, akciju tirdzniecība un valūtas spekulācijas…”
Jautāts, vai arī Jānis decembra beigās mēdz izvērtēt pagājušo gadu, viņš noliedzoši krata galvu.
“Jauno gadu neuztveru kā kaut ko īpašu. Pārlieku vienkārši – nākamais kalendāra cipars. Salūts, bet nekas vairāk. Īpašas Jaunā gada svinības? Tādu, šķiet, netrūkst,” smejas Jānis un turpina: “Svarīgi, lai ir jauka kompānija, tad jau viss notiek. Vai vēlu jaunā gada laimes? Laikam jau īsti ne. Šķiet, ka cilvēki pārsvarā to saka ne no sirds. Tā ir tukša frāze vai varbūt pieklājība. Blā, blā, blā… Man nepatīk tukšas frāzes. Mēs esam ziemeļnieku tauta. Mums nav daudz jārunā. Bez liekas tērzēšanas citam citu būtu jāsaprot. Tā tam vismaz vajadzētu būt,” domās dalās Jānis.
“Kāds šis gads ir bijis manā dzīvē? Grūti teikt. Man patīk darboties ar vērienu. Ja ir, tad ir. Kā saka – uz pilnu klapi. Ja tā nav, tad man tas neliekas nekas īpašs. Šogad laikam viss pagāja mierīgi. Ja būtu apprecējies, tas jau iznāktu vērienīgi. Patiesībā man viss ir izdomāts, kā notiks. Materiālajā sfērā, ja mazliet uzspīdēs veiksme, klāsies ļoti labi. Vai arī, ja ieguldīšu vairāk darba. Ja uzspīdēs veiksme, daudz darba varēs neieguldīt, tāpat veiksies labi. Veiksme uzspīd stiprajiem, par to esmu pārliecinājies. Galveno-kārt jau tas vērojams sportā,” stāsta Jānis un atzīst, ka dzīvē viņam viss vēl ir priekšā.
“Ar gadiem domā: “Tūliņ tas vilciens aizbrauks! Kaut ko nepaspēšu!” Taču domāju, ka nav vērts par to uztraukties. Jo kļūsti vēl vecāks, jo paliek pavisam vienalga. Citus jau parasti uztrauc otra dzīve. Pagūtais un nepagūtais. Man liekas, ka viss ir kārtībā. Strādāju. Esmu bijis dažādos amatos. Strādājot Rīgā ministrijā, nonācu pie secinājuma, ka darbs dzīvē nav galvenais. Cēsīs darbs? Labas darba vietas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Bet tiem, kam nav augstākās izglītības, domāju, darbu pilsētā atrast nav problēmu. Jā, daudzi jaunieši aiziet un paliek Rīgā. Bet tur viņi nepelna simts vai divsimts latus. Ko viņiem šeit darīt? Varbūt kādreiz Cēsis attīstīsies un kaut kas te mainīsies,” atzīst cēsnieks.
Jānis atklāj, ka vēlētos kļūt par pasniedzēju, viņam šāds darbs patiktu. Arī savu biznesu labprāt uzsāktu.
“Jā, uzņēmējdarbībā vēlētos kaut ko sniegt, bet ar augstu intelektuālo pievienoto vērtību. Nevis kaut ko zāģēt, bet tā nopietni. Man patīk dzīvot un izmantot dzīves piedāvātās iespējas. Patīk vakarā pēc darba aiziet ar draugiem pasēdēt bāriņā. Ak, jā! Šogad sāku dzert kafiju, tas man tāds liels notikums. Likās garlaicīga dzīve, sākšu dzert kafiju. Man patīk iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Sarunāties, sastapt interesantus un argumentēt spējīgus cilvēkus. Tādus, kuriem ir interesants viedoklis, kuri prot runāt. Pārsvarā tie ir vecāki cilvēki. Ar jauniešiem? Es nezinu, par ko ar viņiem var runāt. Es pat nezinu, ko viņi vispār domā. Neesmu atšifrējis, kādas ir viņu vēlmes. Viņi vēl ir tādi nenorūdīti. Paši vēl nav saskārušies ar dzīves grūtībām. Atšķirība gados? 28 un 38 nav liela gadu atšķirība, bet 28 un 18 ir liela atšķirība,” vērtē Jānis un piebilst, ka jaunieši mūsdienās ir nolikti nelīdzvērtīgā situācijā. Ar to domājot augstās dzīvokļu cenas un mazās iespējas nopirkt savu mitekli.
“Protams, pats vainīgs. Studiju gados nevajadzēja bohēmot, bet sakrāt naudu dzīvoklim. Šobrīd cenas ir astronomiskas. Bet kāpēc man tādam jaunam vajadzēja strādāt, kāpēc nevarēju izbaudīt jaunību. Tagad tā negodīgi sanāk. Lielākai daļai no padomju laikiem mantojumā nāk dzīvoklis. Kredīts? Man nepatīk sevi ierobežot un pie kaut kā piesiet. Gribu būt brīvs. Bet man ir risinājums – vairāk jāpelna. Tas ir vienkārši,” atzīst Jānis.
Komentāri