Domāju, nevienam nav sveša baiļu sajūta. Kādam tās ir bailes no tumsas vai negaisa, citam no čūskām vai zirnekļiem. Domājot par šo tēmu, devos pie psiholoģes un psihoterapeites Ingas Jurševskas un sapratām, ka temats ir tik ļoti plašs, ka nav izrunājams vien nelielā rubrikā.
Psiholoģe stāsta, ka bailes ir pierastākais jēdziens, ko ikdienā dzirdam un lietojam. Taču atkarībā no baiļu stipruma tās var iedalīt trīs pamatkategorijās.
“Visvieglākā forma varētu būt nedrošība, kad kādā situācijā jūtamies ne tik pārliecināti, komfortabli un droši par sevi. Bailes varētu būt nedaudz stiprāks nosaukums šim emocionālajam stāvoklim. Taču pavisam spēcīga baiļu forma ir fobija, kas psiholoģijā tiek skaidrota kā nepamatotas un pastāvīgas bailes no dažādiem ārējiem apstākļiem, kas var būt visdažādākie. Dzirdēts un filmās redzēts, ka cilvēkiem mēdz būt spēcīgas bailes no augstuma, slēgtām telpām vai publiskām vietām,” stāsta psiholoģe un piebilst, ka izjust bailes ir dabiski. Tas ir viens no cilvēka emocionālajiem stāvokļiem. Neviens negrib pieredzēt neveiksmes vai publiski izgāzties. Taču iztēle bieži vien uzbur visdažādākās ainas, kā pa-klūpam, sākam raustīt valodu, eksāmenā nespējam atsaukt atmiņā zināmo vai atgadās vēl kas cits.
Jautāta, vai no bailēm ir iespējams tikt vaļā, psiholoģe atbild apstiprinoši.
“Kā jebkurš emocionāls stāvoklis, arī šis padodas ārstēšanai. Protams, katrs cilvēks ir citāds. Mūsu nedrošības, baiļu vai fobiju saknes un ilgums arī ir atšķirīgi. Bailes var ārstēt ar psiholoģiskām metodēm vai atsevišķos gadījumos – arī medikamentozi,” stāsta I.Jurševska.
Sarunas laikā aizskārām arī nāves bailes, kuras dažkārt cilvēki izjūt, piemēram, pēc auto negadījumiem. Psiholoģe uzsver, ka tā ir ļoti dabiska organisma aizsargreakcija uz šādām traumatiskām situācijām.
“Ikviens, kurš piedzīvojis kādu negadījumu, pirmo laiku, sastopoties ar līdzīgām situācijām, sevī izjūt pastiprinātas bailes. Tas ir dabisks stāvoklis, kurā cilvēkam ļoti nepieciešams atbalsts, lai visu mūžu nepaliktu, piemēram, par kājāmgājēju un saņemtu dūšu atkal sēsties automašīnā. Cilvēkam parasti ir sajūta, ka jātiek kaut kam pāri, bet, lai tiktu pāri šai baiļu sajūtai, nepieciešamas trīs lietas. Pirmkārt, apkārtējo cilvēku atbalsts un izpratne. Otrkārt, laiks. Kādreiz ir dzirdēts teiciens, ka laiks dziedē. Manuprāt, laiks ne tik daudz dziedē, kā ļauj iegūt jaunu pieredzi un apstiprinājumu tam, ka ne jau katru dienu ar mani atgadās kaut kas ļauns. Šī jaunā pieredze parasti liek bailēm un domām par negadījumu aizvirzīties otrajā plānā. Treškārt, svarīgi ir domāt par notikušo, ja iespējams, arī pārrunāt ar kādu. Pārdzīvojumu brīžos nereti mēs paši nespējam ieraudzīt visus apstākļus un sakarības, kas likuši notikt nelaimei. Runājot ar citiem, mēs varam gūt plašāku priekšstatu par notikušo, objektīvāk to izvērtēt un neiegrimt sevis vainošanā. Būtu labi atturēties no tādām akmenī iecirstām domām, ka biju to pelnījis, tas bija sods par kaut ko… Drīzāk pašam jāizspriež, kā tas notika, kādi apstākļi to veicināja, kur bija un kur nebija paša vaina. Tikai pārdomājot un izvērtējot, var gūt pieredzi, lai neļautu līdzīgiem notikumiem atkārtoties,” skaidro psiholoģe I.Jurševska.
Jautāta, kādā situācijā cilvēkam būtu jāmeklē speciālista palīdzība, psiholoģe atbild: “Ja pagājušas viena līdz divas nedēļas kopš negadījuma un naktīs vēl joprojām nevar gulēt, rādās murgi un acu priekšā ir negadījuma situācija. Ja īsti nav apetītes un joprojām negribas nevienu satikt. Vai gluži pretēji – ir paniskas bailes palikt vienam pašam. Ja nemiers neatstāj ne uz brīdi, tad ir vērts vērsties pie speciālista – psihologa, psihoterapeita vai ārsta,” domās dalās I.Jurševska.
Sarunas laikā aizskārām vēl kādu tēmu. Proti, situāciju, kad vecāki biedē bērnus ar dažādiem pasaku tēliem vai reāliem cilvēkiem.
“Ir priekšstats, ka bērns līdz divu gadu vecumam, ja audzis drošā ģimenes gaisotnē, bailes neizjūt. Var kāpt augstu un nebaidās, jo viņam nav pieredzes, kā ir, kad kritīs un sāpēs. Savukārt, bērna attīstības gaitā, attīstoties fantāzijai, bez īpašas biedēšanas attīstās arī baiļu izjūta. Arī vecāki var piepalīdzēt baiļu attīstīšanai bērnos. Brīžos, kad paši jūtas bezspēcīgi un nevar no bērna panākt vēlamo, vecāki dažkārt ņem talkā biedēkļus. Biedē ar pasaku tēliem, arī ar policistiem un dakteriem. Bet tad jārēķinās, ja kādreiz bērnam nāksies sastapties ar to pašu dakteri, viņš baidīsies ne tikai no potes, bet arī paša daktera,” stāsta psiholoģe un turpina: “Kādreiz baidāmies arī kaut ko teikt kolēģiem vai tuviem cilvēkiem, domājot, ka to nesakām, lai viņus saudzētu. Bet tā ir tikai daļa no patiesības. Otra – kā pats tikšu galā ar otra cilvēka reakciju – dusmām, asarām, varbūt atraidījumu. Patiesībā, kaut ko svarīgu nepasakot, es saudzēju ne tikai sarunu partneri, bet arī sevi, lai paglābtos no pārdzīvojumiem, ar ko pašam nāksies tikt galā,” atzīst psiholoģe.
Komentāri