Seko tēva pēdās
Kad pirms gadiem četriem Cēsu 2. vidusskolas krievu valodas skolotājai Innai Lebedjancevai piedāvāja amatu apvienošanas kārtībā svešvalodu pasniegt vēl vienā skolā – Cēsu pilsētas pamatskolā -, viņa aizdomājās. Runa bija par Cēsu skolu L. Paegles ielā, bet ģimene mudināja Innu darba piedāvājumu pieņemt, sakot šādus vārdus: “Tu turpināsi sava tēva darbu.”
Innas tēvs Grigorijs Gromovs par Cēsu 1. vidusskolas direktoru kļuva 1960. gadā un skolu vadīja desmit gadus. Laiks ir apmetis loku ar vairāk nekā pieciem gadu desmitiem. Šajā laikā Cēsu 1. vidusskola, kur strādāja Innas tēvs, nu ir Cēsu Valsts ģimnāzija. Tagad – 2015. gadā – Cēsu 2. vidusskola, kur bija Innas pamatdarbs, apvienota ar Cēsu pilsētas pamatskolu, un ar 1. septembri L. Paegles ielā trīs skolas korpusos, kas celti 70. gadu vidū, darbu sāks Cēsu Pilsētas vidusskola. Inna būs tās skolotāja. Tagad visi kolēģi no divām Cēsu skolām strādās vienā skolā. Pedagoģe Inna šo brīdi gaida. Pārmaiņas dzīvē – tā ir viņas stihija, jo viss jaunais nes jaunas iespējas.
Uz Tālajiem Aaustrumiem
Inna Lebedjanceva pedagoģiskā darba sākumā krievu valodu bērniem pasniedza kā dzimto valodu. Viņa to darījusi, gan strādājot Cēsīs, gan Padomju Savienības Tālajos Austrumos. Turp viņa devās līdzi savam vīram. Kad dzīve Lebedjancevu ģimeni ar divām meitām atveda atpakaļ uz Cēsīm, tā atkal šeit piedāvāja jaunas iespējas. Viena no tām – Innai kļūt arī par psiholoģijas skolotāju un to darīt augstā līmenī pēc maģistra grāda iegūšanas. Šo izglītību Inna varēja iegūt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas īpašā programmā, kura bija veidota kopā ar Krievijas un Baltkrievijas speciālistiem. Kad neatkarīgās Latvijas gados krievu plūsma Cēsu 2. vidusskolā izsīka, mācības vairs notika tikai latviešu valodā, Innai pavērās jauns darba lauks – viņa pasniedza krievu valodu kā svešvalodu.
Innas pašas bērni nākuši pasaulē tālu no Cēsīm. Viena Lebedjancevu meita dzimusi Kamčatkā, otra Ungārijā. “Krievijā esot, arī strādāju par skolotāju, bet tas bija tik sen! Krievu valodas klasē pie kartes pedagoģe meklē savu darba vietu kaut kur Komsamoļskā pie Amūras . “Šogad pie manis atbrauca skolniece, kuru nebiju satikusi 25 gadus. Viņu mācīju Tālajos Austrumos, viņa ar manu vecāko meitu mācījās vienā klasē,” stāsta pedagoģe un piebilst: ” Internetā tagad mani atrod daudzi skolēni, raksta, kā bijis manās stundās, es pati daudz ko no tā vairs neatceros, tagad brīnos.”
Tik daudz reižu skolotājas dzīvē nācies pieņemt jaunus apstākļus, padarot tos par savējiem. “Tagad man pat šķiet, ka pārmaiņas man ir pats piemērotākais stāvoklis dzīvē,” paziņo skolotāja, uz brīdi atrauta no krievu valodas klases iekārtošanas darbiem Cēsu Pilsētas vidusskolā. Divām Cēsu skolām apvienojoties, Inna kopā ar kolēģi Gaļinu Zundāni dalīs vienu krievu valodas klasi. Inna mācīs krievu valodu pamatskolas vecuma, Gaļina vidusskolēniem.
Kasetes norakstīs
Valodas pasniegšanas veidi gadu gaitā mainās – to skolotāja jau ielāgojusi. Innu Lebedjancevu “Druva” sastop brīdī, kad viņa pilnībā gatava atteikties no mācību kasešu izmantošanas stundās. “Vēl pirms diviem gadiem ar zobiem un nagiem turējos pie televizora kā mācību līdzekļa, tas bija mans galvenais darba rīks, kad ieguvu pedagoģijas ceturto pakāpi, un kasetēs biju ierakstījusi daudz vērtīgu materiālu. Taču tagad ar vieglu sirdi no televizora atvados. Internets un projektors klasē ir vēl lieliskāki mācību pamatlīdzekļi. Vēl tikai jādomā, vai vecajās kasetēs nav kādi vērtīgi materiāli, tos vīrs solīja pārkopēt diskos.”
Latvijai atgūstot neatkarību, daudz kas mācību saturā pārskatīts. Tajā laikā svešvalodu izvēlē liela teikšana bija skolēnu vecākiem. Popularitāti ieguvusi vācu valoda. Tagad situācija atgriezusies par labu krievu valodai. Nereti vecāki pat vaicājuši, vai krievu valodu nevarētu mācīt pēc iespējas ātrāk, negaidot 6. klasi.
Skolotājai Innai ļauts ar bērniem strādāt ne tikai divās svešvalodu stundās nedēļā, bet mācīt vēl trešajā stundā – fakultatīvi, pievēršot lielāku uzmanību, tam, ka valodu var apgūt arī emocionāli. Gatavošanās krievu valodas olimpiādei tad notiekot aizrautīgi. “Man pat prātā neienāca, cik emocionāli latviešu bērni 9. klasē izjutīs un dziedās krievu dziesmu,” par pagājušā gada pieredzi teic skolotāja un lepna piebilst: “Bērni paši izdomāja, kā pasniegs dziesmas saturu, un tas viņiem izdevās. Ar vienu priekšnesumu olimpiādē dabūja 1. vietu, otru – 2. vietu. Dzirdot sirsnīgo priekšnesumu, daļa klausītāju aiz aizkustinājuma pat apraudājās. Skolas administrācija šo pašu dziesmu lūdza nodziedāt vēlreiz – Mātes dienas sarīkojumā.”
Pateicības krājas
Innai Lebedjancevai jau iekrājušies pateicību raksti, ko viņai piešķīrušas Cēsu ģimnāzijas, novērtējot, ka jau pamatskolā latviešu bērni labi sagatavoti krievu valodas tālākai apgūšanai. Ar psiholoģijas studijās apgūtu gudrību pedagoģe saņemto atzinību par darbu komentē tā: “Bērni paši grib mācīties valo-du.”
Komentāri