Sarunā par attiecībām ģimenes psihoterapeite Inna Rezgale atsaucās uz labi zināmiem attiecību komponentiem – kaisli, tuvību un atbildību.
“Viss sākas ar kaisli un iemīlēšanos, kas pāriet tuvībā. Ja par kaisli parūpējas daba, tad tuvības veidošana ir rūpīgs cilvēka ikdienas darbs. Lai veidotu tuvību, ir jātuvinās, jāizrāda vienam par otru interese, jāiepazīst arī otra vājības. Katram vajadzētu padomāt – kas man būs jādara, lai mēs kopā būtu stiprs pāris. Trešais komponents šajā trīsstūrī ir atbildība, kurā ietilpst bērni un visas sadzīviskās lietas – kopīga māja, saimniecība, kredīts. Kā zaudētāji mēs jūtamies situācijā, ja kaisle pāriet, atbildība ir, bet tuvības nav. It kā esam kārtīgi izdzīvojuši kaisli, bet maz rūpējušies par tuvību. Teorētiski šādā situācijā vajadzētu katram doties uz savu pusi, bet… esam paņēmuši kopīgu kredītu vai radījuši bērniņu, par kuru jūtamies atbildīgi,” stāsta ģimenes psiholoģe un piebilst, ka šī ir ļoti klasiska situācija.
Psiholoģe atzīst , ka katrs cilvēks ir gatavs uz atšķirīgu tuvības pakāpi, kas lielākoties ir atkarīgs no tā, kāda mums bijusi piesaiste ar saviem vecākiem – cik tā ir bijusi tuva un droša. I.Rezgale stāsta, ka kaut kādā mērā to atkārtojam arī, veidojot attiecības ar citiem.
“Jā, es vēlreiz gribu uzsvērt, ka attiecību veidošana ir darbs. Kopīgi domājam, ko darīsim kopā, kopā dodamies kaut ko piedzīvot un dalāmies domās un jūtās. Ir ļoti svarīgi iemācīties dalīties ar otru. Daudzi pāri saka, ka maz runā un maz runā tieši par sevi. Tas ir viens no tuvības komponentiem,” pārdomās dalās I.Rezgale.
Jautāta, kāpēc mūsdienās tik daudz pāru šķiras, ģimenes psiholoģe stāsta, ka dažkārt cilvēkiem ir nereālas gaidas pret otru partneri, lai viņš (viņa) piepilda paša emocionālo tukšumu.Ja to nesaņemam, tad rodas aizvainojums un pārmetumi. Mēdz teikt, ka īstas un patiesas laulības attiecības sākas tad, kad beidzas ilūzijas par to, ko es varu iegūt no šīm attiecībām. Ļoti svarīga partnerattiecībās ir prasme dot un ņemt. Dalīties.
Ir jāprot izrādīt rūpes, interesi un iemācīties cienīt partneri ar visām viņa blusiņām, atšķirībām un vājībām. Jāiemācās otru uzklausīt un atbalstīt. Kā jau es teicu – tas ir darbs,” stāsta psiholoģe un turpina: “Runājot par profesionālu atbalstu, vēl ir nepieciešams daudz izglītojoša darba, lai pāris krīzes situācijā saprastu, ka iet un lūgt palīdzību ir drīzāk cieņas apliecinājums pret sevi, otru un savām partnerattiecībām. Vēl arvien pastāv mīts, ka prasīt palīdzību speciālistam nozīmē paziņot pasaulei, ka esmu vājš un netieku ne ar ko galā. Cilvēki kaut kā vienkāršāk iet pie zobārsta, jo saprot, ka paši nespēj salabot zobus. Bet savās attiecībās viņi ņemas kā profesionāli zobārsti un domā, ka tādos sāpju brīžos sev ir vislabākie atsāpinātāji,” domās dalās psiholoģe. Principā ir pietiekami daudz cilvēku, kas veiksmīgi risina savas dzīves kritiskās situācijas, bet gandrīz katrs var nosaukt faktu, ka ir saņēmis atbalstu vai palīdzību no draugiem, tuviniekiem, kolēģiem, sabiedrības, vai lasot grāmatu ir piedzīvojis pēkšņu atklāsmi.Un šo rindu var turpināt ar „vai saņēma profesionāļa palīdzību”. Svarīgi, lai cilvēks nenoslēdzas un meklē palīdzību.
Jautāta, ko viņai pašai nozīmē Valentīndiena, Inna Rezgale atbild, ka tā nav diena, kuru viņa ļoti gaidītu.
“Manā ģimenē ir citas dienas, kuras mums kā pārim ir piepildītas ar mūsu vēsturi. Un tās mēs svinam. Bet Valentīna dienā ir patīkami saņemt uzmanības apliecinājumus. Jauniešiem? Kas var būt slikts šajā dienā, kura nav par karu, bet par kaut ko mazliet rozā, saldu, mulsinošu un koķetu,” smaidot saka ģimenes psiholoģe.
Komentāri