Par alternatīvās izglītības veicināšanu Latvijā, vadot Cēsu Jauno sākumskolu, Dana Narvaiša saņēmusi starptautisku apbalvojumu TOYP – Ten Outstanding Young Persons balvu. To viņa ieguva kategorijā ”Ieguldījums bērnos, cilvēktiesības, miers pasaulē”.
Balvu pasniedza biedrība “JCI Latvija” (Junior Chamber International Latvija) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Pasniegšanā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Viņš novērtēja gados jaunu cilvēku neapstrīdami lielo devumu valsts attīstībai.
Cēsu Jaunās sākumskolas direktori Danu Narvaišu apbalvojumam ieteica Pauls Irbins, viens no Cēsu Jaunās sākumskolas audzēkņu vecākiem. Balvas komisija no direktores sagaidīja izklāstu, kas vecāku dibinātajā skolā jau paveikts, un noskaidroja, kāds ir bijis pašas Danas izaugsmes ceļš, lai jaunos gados jau varētu nonākt pie tik lielu mērķu īstenošanas kā jaunas skolas veidošana.
– Vai bija jārunā ar starptautisko konkursa komisiju?
– Konkursa otrajā kārtā, kad bija jāsniedz intervija Latvijā ļoti zināmiem un cienījamiem cilvēkiem, man pašai bija skaidrs, kuri no gados jaunajiem cilvēkiem ir pelnījuši starptautisku balvu un uzdevumu tālāk pārstāvēt Latviju. Es sevi starp viņiem neierindoju, jo viņu vidū bija bērnu slimnīcas atbalsta fonda vadītāja Rīgā, I. Ziedoņa fonda “Viegli” vadītāja, pavārs, kurš veicinājis ēdienu kultūru Latvijā, kā arī rokfestivāla Positivus izveidotājs un dziedātāja, kura veiksmīgi konkursā pārstāvējusi Latviju.
Lielākā daļa no viņiem savā jomā nostrādājuši ilgāku laiku nekā es skolas veidošanā un vadīšanā. Taču sarunās ar žūriju sapratu, ka padarītā izvērtēšanā tika ņemts vērā, kāds ceļš noiets personības izaugsmē, lai varētu attiecīgu uzdevumu dzīvē uzņemties. Tas gan! Es līdz šādas skolas vadīšanai esmu intensīvi strādājusi ar sevi un augusi vismaz 15 gadus, pat sākot no pamatskolas. Tas sākās Valmieras Viestura vidusskolā, kad aktīvi iesaistījos projektos, organizēju jauniešus. Biju viena no Valmieras jauniešu domes dibinātājām, arī tur īstenojām starptautiskus projektus. Vienu laiku Valmierā vadīju jauniešu kustību, biju mentors jauniešiem, darbojos kā privāta skolotāja vienaudžiem. Esmu atradusi Vidzemes Augstskolas studentiem prakses vietas Islandē. Daudz no tā, kas ir bijis manā izaugsmē, anketā pat neierakstīju. Žūrija saprata, ka man ir jau bagāta pieredze, tāpēc varu daudz ko dot jaunajai skolai Cēsīs.
– Tavi skolas gadi aizritējuši Valmierā, bet kāpēc darbam esi izraudzījusies Cēsis?
– Cilvēku dēļ. Es pievienojos cēsniekiem, kad ideja par jaunu sākumskolu šeit jau bija izauklēta. Man patīk, ka ir liela ideja un mēs kopā varam iet pa tās ceļu. Man daudzkārt šajos pirmajos divos gados ir nācies atbildēt uz jautājumu, vai mēs paši arī ticam, ka no sākumskolas izveidosies pamatskola. Esmu pārliecināta, ka tā būs. Taču jāņem vērā, ka daudz kas atkarīgs arī no citiem cilvēkiem. Ja mūsu ceļā liks sprunguļus, ja baumos, ka skolai nav nākotnes, mums klāsies daudz grūtāk.
Pilnīgi visi, kas ieguvām balvu, pateicām skaļi vienu un to pašu – neviens no mums neizdarītu to, kas jau paveikts, ja apkārt nestrādātu saliedēta komanda. Arī man ir laimējies ar skolas komandu, un tajā aktīvi esam kādi 25 cilvēki. Tie nav tikai skolas darbinieki vai tie, kas strādā ar pedagogu profesionalitātes paaugstināšanu. Ir cilvēki, kas strādā ar Jaunās sākumskolas projektiem. Vispār daudzi palīdz skolai būt. Viņu vidū ir bērnu vecāki.
– Esam septembra dienā Cēsīs, Ziemeļu ielā, skolas pagalmā, kur zālienā jūsu skolai ir ierīkots plašs bērnu rotaļu laukums. Kas to visu veidojis un ikdienā uztur?
– Bērnu laukums tapa skolas darbinieku un vecāku talkā. Arī ikdienā vecāki par skolu tur rūpi. Pati esmu pļāvusi zālāju, bet tas prasa vairāk nekā pusdienu. Tagad man tas nav jādara. Zāles pļaušanā, kā redzat, strādā viens no tētiem. Redzējāt, kā viņa bērns aizskrēja tēti samīļot. Bērns jūt vecāku atbalstu un ieinteresētību skolas darbā, bērnam tīkamas vides veidošanā. To jūt arī paši mazākie, kuri nāk uz pirmsskolu. Nekāda raudāšana tajā nenotiek. Skola ar ģimenēm jau iepriekš vienojas par mazuļu iesaistīšanu bērnu sabiedrībā. Vecāki tam speciāli velta laiku – nedēļu vai pat ilgāk. Nav tā, ka atved jaunu bērnu un uzreiz uz veselu dienu atstāj.
– Cik Cēsu Jaunajā sākumskolā šogad ir audzēkņu?
– Šogad sākumskola līdz 4. klasei un pirmsskola kopā apvieno 60 bērnu. Klasēs ir seši, septiņi bērni, bet, lai Ziemeļu ielas ēkā mēs varētu efektīvi strādāt, par astoņiem bērniem lielāku klasi nevaram veidot.
– Ko jūs cenšaties panākt skolas ikdienā?
– Mūsu uzdevums ir strādāt tā, lai bērni, izauguši līdz vidusskolas vecumam, jau būtu spējīgi vadīt procesus vidusskolēnu vidū. Tā, lai cilvēks, ieguvis pamatizglītību, savos 16 gados prastu organizēt pats savu dzīvi. Nevar pieļaut to, kā nereti notiek, ka skolotājam pat vidusskolas beidzējam jāaizrāda, jo jaunietis pats vēl nespēj uzņemties atbildību ne par dzejoļa iemācīšanos, ne par uznākšanu uz skatuves Žetonu vakarā. Latvijas skolas joprojām ir tāda klasika, ka lielāko daļu no skolēnu dzīves skolā organizē pieaugušie. Mūsu redzējums – pamatskolas beidzēji spēs savu dzīvi organizēt jau 16 gados. Jaunieši varēs organizēt pat daļu izglītības procesa. Jau tagad – sākumskolā – mūsu audzēkņi organizē pasākumus, dažas lietas prot plānot, pat spēj pateikt, kas un kāpēc skolas vidē būtu jāmaina. Bērni aktīvi tiek iesaistīti skolas dzīves organizēšanā, to mēs veicinām jau pirmsskolas grupās.
– Vai varat minēt kādu piemēru no skolas dzīves par patstāvības veicināšanu?
– Mēs vēlējāmies, lai skolēni ikdienā vairāk patērētu ūdeni, visi skolā veselīgāk dzīvotu. Esam sarīkojuši ūdens dienu. Bērni tajā iepazina ūdeni, tā īpašības. Viņi arī gāja uz veikalu un apskatīja ūdens cenas, noskaidroja, no kurienes ūdens nācis. Tad bērni domāja, kā motivēt skolēnus vairāk dzert ūdeni. Reizē notika arī matemātikas apgūšana – litrus pārvēršot mililitros.
– Kādus mērķus esat izvirzījuši nākotnei, kad jūsu audzēkņi būs jau pamatskolas klašu vecumā?
– Domājam veidot lielākas klases ar vairāk skolēniem. Tas tāpēc, ka mūsu bērni skolas ikdienā kļuvuši tik patstāvīgi, ka pedagogs jau var kļūt par mentoru – vairāk ideju virzītāju. Skolēnu nevis māca, bet virza ar jautājumiem: “Kā jums liekas, kā mēs nonāksim pie vajadzīgā rezultāta zināšanu apguvē?” Ņemsim tēmu “Ziema”. Izvaicājot skolēnus par šo tēmu, ļoti iespējams, mūsu audzēkņi jau tagad pateiks vairāk, ko grib zināt, nekā attiecīgajā klasē saturā ir jāapgūst. Varbūt būs arī tāds priekšlikums – izzināt, kā mēs varam radīt sniegu, ja ziemā tā nav? No nākamā gada mēs varēsim jau sākumskolā vairāk īstenot šo skolotāja – mentora pieeju ikdienas nodarbībās, jo mūsu pirmsskolas grupas bērni sāks iet 1. klasē.
Komentāri