Liepēniete Olga Blumberga ir beigusi Sarkanā Krusta Rīgas medicīnas koledžu un šobrīd jau gadu strādā Cēsu rajona slimnīcā par medicīnas māsu. Kā pati atzīst, darbs viņai sagādā lielu prieku.
“Pēc skolas beigšanas divus gadus ar vīru nodzīvojām Skotijā. Tur mums piedzima dēliņš Niks Ņikita. Laikam nemācēju īsti iedzīvoties tajā vidē. Nav nemaz tur arī tāda laimes zeme, kā pieņems pie mums domāt. Atgriezāmies mājās. Es sāku strādāt slimnīcā, vīrs – celtniecībā,” stāsta Olga.
Jautāta par savu darbu, Olga atminas, ka sākumā bijis grūti uzreiz ieiet darba ritmā. Šķitis, ka viss ir aizmirsts un nekas nesanāks.
“Daudzas lietas mācījos no jauna. Protams, ir liela atšķirība starp skolas teorētiskajām zināšanām un praksi ikdienas darbā. Taču man pamazām viss izdevās arvien labāk. Šobrīd, strādājot uzņemšanas nodaļā, jābūt gatavai uz visu. Es nevaru paredzēt, kurā mirklī ievedīs kādu pacientu un kādā stāvoklī viņš būs. Mēs sniedzam pirmo medicīnisko palīdzību, sakopjam cilvēku un vedam uz norādīto nodaļu. Protams, šis ir traumu periods,” atzīst medicīnas māsa un piebilst, ka ziemas periodā notiek daudz negadījumu uz kalniem vai slidenajām ietvēm. Pavasarī, vasarā mēdz būt vairāk apdegumu, sagrieztu roku vai kāju, atpūšoties pie dabas.
Jautāta, vai ikdienā nav pārāk liela psiholoģiskā spriedze un netiek uzņemts pārāk daudz negatīvo emociju, 25 gadus vecā medicīnas māsa atbild noraidoši.
“Man patīk savs darbs. Patīk palīdzēt citiem. Atceros jau no skolas prakses laikiem, ka man nekad nav bijis slikti no asinīm vai tā, ko redzējām operāciju zālē. Atceros, dažiem kursabiedriem bija neomulīgi, bija meitene, kura arī noģība. Es mierīgi varu pārsaitēt brūci, iešpricēt zāles vai darīt vēl ko citu. Varbūt kādreiz gadās, ka diena bijusi smaga un ir psiholoģiski grūti, bet es nekad nenesu problēmas uz mājām. Tās paliek darbā. Mājās esmu jauka mamma un sieva,” smaidot stāsta Olga un piebilst, ka sirds nedaudz ietrīsas, ja mazam bērnam jāiešpricē.
“Runājot par bērniem, ir viena lieta gan, ko nespēju saprast. Tās ir situācijas, kad ātrie slimnīcā ieved bērniņu, bet līdzi nav mammas. Pat ja mājās paliek trīs, četri bērni, vienmēr var atrast kādu, kurš palikušos var pieskatīt pāris stundiņas. Taču vienu bērniņu aizsūtīt uz slimnīcu, nezinu gan…,” pārdomās dalās medicīnas māsiņa, kuru mājās pēc 24 stundu garās darba maiņas vienmēr smaidīgs sagaida divgadīgais dēlēns Niks.
“Jaunām ģimenēm ir grūti. Dēliņam bērnudārzu sola no septembra. Tagad cīnāmies paši, kā vien varam. Paldies darbā, ka mani atbalsta un darba maiņas nedaudz pielāgo manām vajadzībām. Protams, talkā nāk mana mamma, māsa. Paši ar vīru cenšamies, lai kaut kā kopīgiem spēkiem sadalītu laikus, kad palikt mājās ar dēliņu. Citādi nevar!” atzīst Olga un nenoliedz, ka nebūt nav viegli visu paspēt. Taču laika gausties arī neatliek.
Komentāri