Vecpiebalgas vidusskolas jaunieši pirms trim gadiem sanāca, lai dejotu. Netradicionālās dejas ar skolotāju Žannu Otersoni tik ļoti piesaistīja, ka šobrīd bez dejām ikdiena nebūtu iedomājama. „Zig Zag” kolektīvs – seši zēni un sešas meitenes – priecējis skatītājus Vecpiebalgā un citur, bet šogad Cēsu rajona netradicionālo deju skatē izpelnījās skatītāju ovācijas.
– Kas noteica vēlmi dejot?
Ilvija: – Es dejoju jau no bērnudārza laikiem, tādēļ tā jau ir ikdienas sastāvdaļa.
Jānis: – Dejoju no piecu gadu vecuma.
Daiga: – Man vispār patīk skatuves māksla.
Baiba: – Vienmēr ar sajūsmu skatījos koncertus, kuros dejoja pāru kolektīvi. Nejauši kopā ar tagadējo partneri aizgājām paskatīties mēģinājumu un tā arī palikām. Sākumā nevarēju atbrīvoties un atdoties dejai, bet nu jau tas ir mans lielākais vaļasprieks.
Gita: – Ar Ingu esam no Ģikšiem, kur desmit gadus biju deju teātrī „Kustība”, tādēļ iegūto pieredzi vēlējāmies turpināt Vecpiebalgas vidusskolas kolektīvā „Zig Zag”.
Elīna: – Sākums bija nejaušība un jaunizveidots kolektīvs. Jau trešo gadu dejoju ar Alvi, deja kļuvusi par manas dzīves sastāvdaļu.
Imants: – Atnākot uz jaunu skolu, gribējās uzsākt ko jaunu. Sākumā gan biju pret dejošanu, tomēr pamēģināju un iepatikās.
– Ko jums sniedz nodarbības?
Inga: – Dejošana ļauj relaksēties, īpaši pāru dejas, ko skatītāji uzņem ar sajūsmu. Aplausi, smaidi, atsauksmes pēc uzstāšanās, dažreiz arī kritika. Tas viss saistās ar deju.
Elīna: – Dejas sniedz brīvības sajūtu, liek justies dzīvam. Grūtos brīžus, kad bijis grūti iemācīties soļus vai gadījušās traumas, atsver skatītāju sajūsma. Ir vērts izbaudīt trīs laimīgākās minūtes, tās izdejojot.
Baiba: – Jā, dejas sniedz prieku!
Daiga: – Deju stundās jūtu labsajūtu, reizēm adrenalīnu – skaisti kustēties mūzikā, saplūst ar to. Jūtas var izpaust bez vārdiem. Turklāt dzīvē noder, ja ballēs proti kustēties, ir labāka reakcija.
Imants: – Koncertos ir uztraukums, bet mācoties netrūkst jautrības.
Gita: – Dejošana sniedz gandarījumu par sasniegto, uztur fizisko formu, dod garīgo uzpildījumu, tādēļ pēc dejām ir iedvesma!
– Vai meitenēm izdodas noturēt puišu interesi par dejām?
Ilvija: – Uz mūsu kolektīvu neviens zēns nav vilkts ar varu. Saprotamies un esam superīgi klases un skolas biedri.
Inga: – Tas ir ļoti skaisti, ja džeki dejo. Iemācās pagrozīt gurnus, uzstāties publikas priekšā, būt prožektoru gaismās. Manam partnerim Imantam sākums nebija viegls, jo viņš iepriekš nebija dejojis.
Gita: – Mēs, meitenes, esam neatvairāmas, lieliski kustamies un smaidām. Zēni to novērtē.
Elīna: – Meitenēm patīk puiši, kuri prot dejot. Liels nopelns ir deju skolotājai Žannai Otersonei. Viņa prot aizraut ar humoru un degsmi, viņa iemācījusi mīlestību pret deju.
Imants: – Dejot netradicionālās dejas ir interesanti – to iznākums nav paredzams, kamēr deju mācies.
Alvis: – Uz dejām nākam tāpēc, ka tās patīk. Kolektīvs neizjūk arī labo attiecību dēļ.
-Kādēļ tikai Vecpiebalgas vidusskolā zēni nekautrējas attīstīt dejotprasmi?
Elīna: – Vecpiebaldzēniem dejošana ir asinīs. Arī Žanna prot aizraut. Pateicoties viņai, ir kvalitatīvi kolektīvi.
Baiba: – Žanna prot piesaistīt puišus. Tie, kas neizmanto iespēju, ir zaudētāji.
Imants: – Dejas notiek, pateicoties skolotāju un skolēnu veselīgajai attieksmei.
Gita: – Iespējams, šeit ir saprātīgāki puiši. Liela nozīme ir arī pasniedzējas attieksmei un dzīves uztverei.
-Jums kopā nākas pavadīt daudz brīžu, kas no tiem palicis atmiņā?
Inga: – Mums ir korķītis (ta-lismans), kurš palīdzēja tikt tālāk uz novada skati! (Visi smejas!) Protams, ir gadījušās ķibeles, kad meitene izslīd no rokām, un visa zāle sinhroni nopūšas, kad viņu noķer. Zosēnos koncertā apgāzām dekorācijas. Mēģinājumi un aizskatuves dzīve ir tā jautrākā.
Gita: – Mēģinājumi ir paši labākie, jo tad ir daudz emociju – asaras, dusmas, smiekli un replikas.
Imants: – Vienmēr ir jautri!
– Drīz absolvēsiet skolu. Vai ne-pietrūks šo kopīgo brīžu dejā?
Ilvija: – Pat negribu iedomāties dzīvi bez dejām, sava kolektīva! Es ceru, ka arī pēc tam sanāks laiks kopīgai dejai.
Jānis: – Negribēsies šķirties no kolektīva un no Žannas. Tas būs sāpīgi.
Gita: – Man jau tagad, skatoties nofilmētās dejas, acīs sariešas asaras…būs skumji!
Imants: – Būs skumji, jo dejojām trīs gadus, bet kaut ko jau izdomāsim!
Baiba: – Dejošanu atcerēšos ar vispozitīvākajām atmiņām.
Inga: – Nedomāju dejošanu pamest novārtā. Ceru mācīties par deju skolotāju.
Elīna: – Nevaru pat iedomāties, ka nedejošu. Universitātē varētu dejot tautiskās dejas.
-Par ko stāsta deja „Mazliet par mīlestību”, kuru dejojāt rajona un novada skatē?
Inga: – Par jauniešiem, jaunības maksimālismu un iemīlēšanos.
Baiba: – Par aplidošanu, attiecībām un visu skaisto, kas pieder pie mīlestības. Es mīlu šo deju!
Elīna: – Tas ir stāsts par savstarpējām attiecībām, kaislībām, ko jaunieši piedzīvo, par brīvību izlemt pēc sava prāta, par uzdrīkstēšanos. Dzīvojam taču vienu reizi. Tā ir deja par brīvību, bez noteikumiem un normām.
Daiga: – Par to, ka mūsu dzīve ir mainīga, bet gan tāda kā jūra – brīžiem mierīga un skaista, brīžiem mežonīga. To nosaka izjūtas.
Ilvija: – Par skaistu zēna un meitenes mīlestību!
Jaunieši ir pateicīgi Vecpiebalgas vidusskolai par doto iespēju attīstīt dejotprasmi netradicionālajās dejās, par darbu deju skolotājai Žannai Otersonei. Vēl ir daži mēneši līdz eksāmeniem, bet jādejo vēl būs, tādēļ kopīgie brīži uz skatuves vēl tiks izbaudīti.
Žanna Otersone: – Deja – tā ir valoda. Bieži vien ar vārdiem nevar pateikt to, ko var izteikt ar kustību, jo tai līdzi nāk skatiens, attieksme un emocijas. Šis deju kolektīvs ir komanda – draudzīgi, atsaucīgi, atbildīgi. Vēl neesam panākuši pilnīgu kustību plūdumu, izkopuši tehniku, bet dejojam taču prieka pēc. Mūsu mēģinājumi ir ne tikai sviedri un soļu slīpēšana, bet arī dzīves jēgas meklējumi, jauniešu problēmu pārrunāšana. Mācu un nemitīgi mācos no bērniem. Lepojos ar dejotājiem – meitenēm un zēniem, īpaši, redzot viņus deju skatēs un konkursos. Tad nav vajadzīgs nedz diploms, nedz kāda cita balva, jo ir liels lepnums.
Mums vēl gaidāma uzstāšanās žetonvakarā. Atliek cerēt, ka dejošana Vecpiebalgas vidusskolā turpināsies ar citiem.
Komentāri