Kurš gan noliegs, ka mūsdienās runāt par rudens un pavasara depresiju ir ļoti moderni un aktuāli… Par to daudz raksta un runā. Ar to aizbildinās un attaisno savus nepadarītos darbus. Lai nu kā arī nebūtu, devos pie psiholoģes Innas Rezgales un jautāju viņai, lai pastāsta par pavasara depresiju un to, kā no tās izvairīties.
Kā sarunas laikā atzina I.Rezgale, depresiju ierasts saistīt ar abām sezonām – rudeni un pavasari, kā arī ar lielākiem svētkiem. Ir taču dzirdēts jēdziens – pēcsvētku depresija.
“Depresijai mēdz būt sezonas raksturs. Taču es uzreiz vēlētos nošķirt depresiju kā saslimšanu, kura var būt jebkurā gadalaikā, no nomāktības, kuru varam izjust rudenī vai pavasarī. Tāpat mēs varam teikt, ka ir pēcsvētku nomāktība nevis depresija, kad lielā rosība beigusies, kaut kas piepildījies un piedzīvota arī kāda vilšanās. Dažkārt mēdz būt tukšuma sajūta, iekšējs nemiers. Un ar šīm sajūtām sastapties var katrs,” domās dalās psiholoģe un turpina: “Pat psiholoģiski veseli cilvēki rudeņos var justies vairāk nomākti un pavasarī sajust bezspēku, ja viņiem šajā laikā nav daudz prieka avotu, kur smelties pozitīvās emocijas. Ne attiecībās, personīgajā dzīvē vai darbā. Bez tam rudenī un pavasarī dabā notiek krasas izmaiņas, bet cilvēki dažkārt emocionāli tik ātri netiek tam līdzi. Tas var izraisīt šo trauksmi un nomāktību, ka nekas nenotiek, kā gribētos,” stāsta psiholoģe.
Jautāta, cik ilgā laikā depresija atkāpjas, I.Rezgale atbild, ka tas atkarīgs no katra paša un no tā, ko lietas labā darām.
“Smadzenēs ir vielas, kuras nodrošina cilvēka emocionālo funkcionēšanu, kā arī atbild par pozitīvajām emocijām un enerģijas lādiņu. Ja meklējam pozitīvas emocijas, mums izstrādājas vajadzīgā viela. Līdz ar to jāatceras, ja sajūtamies nomākti, pirmais uzdevums būtu meklēt to, kas mums dod pozitīvās emocijas. Un tas ir ļoti individuāli. Bet apzināti izvairoties, sakot: “Es neko negribu, man neko nevajag…”, mēs nenodrošinām neiroķīmiskus procesus smadzenēs,” skaidro I.Rezgale un piebilst, ka nereti arī antidepresanti ir noderīgs līdzeklis, kas spēj palīdzēt veiksmīgi pārdzīvot kā depresiju, tā arī nomāktību.
“Cilvēkiem, kuriem diagnosticēta depresija, antidepresanti ir vajadzīgi. Kādreiz Anita Plūme ir teikusi, ka antidepresanti nenodara nebūt ne lielāku ļaunumu cilvēka veselībai, kā tie konservanti, kas ir visā mūsu pārtikā. Tā ir līdzvērtīga situācija. Ja mums ir pavasara nogurums vai rudens nomāktība un mēs meklējam, ar ko tas ir saistīts – izjukušām attiecībām, ieilgušu rutīnu, problēmām darbā vai citiem ārējiem apstākļiem, ir labi, ja konsultējamies ar ģimenes ārstu vai profesionālu psihiatru un lietojam arī antidepresantus. Bet ja depresija ir diagnoze, tad blakus medikamentiem ir ļoti svarīgi iet psihoterapijā, jo ar medikamentiem vien nevar panākt vēlamo efektu. Visgrūtāk ir tad, ja beidz lietot medikamentus, bet nav izveidojusies cita attieksme un risinājums tajā dzīves situācijā, kas izraisīja depresiju. Tad ir kritiens atpakaļ. Tāpēc ir svarīgi, dzerot antidepresantus, paralēli apmeklēt arī psihiatru,” saka I.Rezgale un uzsver, ka arī pozitīvās emocijas dzīvē ir jāprot sameklēt.
“Ir pierasts, ka labās sajūtas vairāk gūstam ķermeniski – silta vanna, masāža, labs krēms, jauka pelde… Taču vajadzētu spēt pozitīvās emocijās gūt vairāk ar prāta funkcijām. Kontaktā ar citiem cilvēkiem, došanā un ņemšanā, labās sarunās vai kopā būšanā. Tās var gūt, izlasot labu grāmatu vai noskatoties jauku teātra izrādi. Ja to teiktu vēl citiem vārdiem – vajadzētu gūt vairāk nevis pozitīvas sajūtas, bet emocijas. Tās noteikti ir arī ilgnoturīgākas,” domās dalās psiholoģe Inna Rezgale.
Komentāri