Par cēsnieci Maiju Vidovsku varētu stāstīt daudz. Par to, ka Maijai ir plašs vēriens, liecina tas, ka viņa ir dziedājusi vairākās mūzikas grupās, rakstījusi dziesmu vārdus un mūziku, piedalījusies mūziklā “Vestsaidas stāsts”. Un bez tā visa šobrīd mācās arī Lietuvas mūzikas teātra akadēmijas džeza nodaļā spēlēt flautu. Viss Maijas dzīvē notiek pa īstam… Un mūzika ir viņas dzīve.
Maija stāsta, ka flauta ir bijis viņas kārotākais mūzikas instruments jau kopš bērnības. Reiz tētis viņu aizvedis uz kādu koncertu, kurā tikusi spēlēta arī flauta. Maijai spožais instruments iepaticies tā, ka viņa uzreiz nolēmusi, ka arī viņa to spēlēs.
“Galvenais arguments tiešām bija tas, ka flauta spīdēja. Jāatzīst gan, sākumā mūzikas skolā man bija lieli pārdzīvojumi, jo neviens uzreiz nedeva spēlēt spīdīgo flautu. Trīs gadus man bija jāspēlē koka flautiņa, un tas bija briesmīgi. Tētis man vēl nesen parādīja nošu lapu, kura visa ir noslacīta ar asarām,” stāsta Maija un atklāj, ka tikai pagājušajā gadā tikusi pie sava sapņu instrumenta – sudraba flautas, par kuru biju sapņojusi kopš bērnības.
Par lielu pavērsiena punktu savā dzīvē Maija uzskata arī lēmumu doties studēt uz Lietuvu.
“Kad braucu uz Lietuvu, nezināju nevienu vārdu lietuviski. Taču atceros, ka jau pirmajā lekcijā kaut ko skribelēju līdzi. Tā bija interesanta pieredze, bet bija arī lūzuma brīdis, kad likās – visa ir par daudz. Man jau pirmajā gadā lietuviski bija jā-klausās pedagoģijas un psiholoģijas lekcijas. Nebija tā, ka es aizbraucu un kāds ar mani gribēja auklēties. Iemeta ūdenī un bija jāiemācās peldēt. Taču tā laikam ir, ka dzīvē cenšos būt atvērta pārmaiņām un neturēt sevi rāmjos. Viss labais, ko dzīvē esmu sasniegusi, ir tikai tādēļ, ka vienmēr esmu pateikusi “jā” kaut kādā kreizī variantā,” jokodama saka Maija un turpina: “Studenti Lietuvā neatšķiras ne ar ko no mūsu jauniešiem. Varētu pat teikt, ka Lietuvā cilvēki ir daudz atvērtāki un vienkāršāki. Pie mums nedaudz vairāk ir jūtama skaudība,” domās dalās Maija.
Jautāta par pagājušā rudens grandiozo mūziklu “Vestsaidas stāsts”, kurā Maija kopā ar Ditu Lūriņu atveidoja Teresitas lomu, viņa saka: “Pieteicos konkursam, kurā meklēja dziedātājus šim mūziklam. Domāju, kāpēc gan ne? Un izdevās! Taču man tas nozīmēja sešu mēnešu intensīvu darbu. Mēģinājumi dažkārt ilga pat 12 stundas dienā. Tas bija nopietns darbs un nekas vēl nav beidzies.”
Kā interesantu pieredzi savā dzīvē Maija min arī laiku, kad dziedājusi grupā “Sirēnas”. Viņai un vēl trim meitenēm tolaik bija tikai sešpadsmit gadi.
“Mūsu grupai iznāca pat albums un gadu braukājām nelielā koncerttūrē pa lielākām un mazākām Latvijas pilsētām. Taču tā manā dzīvē bija skarba pieredze. Bijām mazas, naivas meitenītes un īsti neko vēl nesapratām no lielajām lietām. Mūs ļoti iegāza arī tas, ka Latvijā tajā laikā mūzikas dzīvē nebija labu menedžeru. Mēs ļoti daudz darījām pašas. Albumā bija 12 dziesmas, no kurām desmit bija manas. Ieguldījām daudz darba, strādājām melnām mutēm, bet to, ko saņēmām pretim… Tas nebija tas. Viss beidzās ar to, ka jau 17 gados mani vairs nevilināja ne skatuves dzīve, ne lietas, kas saistās ar slavu un panākumiem. “Sirēnām” viss beidzās laikā, kad viss varēja tieši sākties,” stāsta Maija un piebilst, ka vēlāk sākusi dziedāt rokgrupā “TC Fox”, ar kuru piedalījās arī pirmajā Cēsu rokfestivālā.
Sarunas laikā Maija atzīst, ka dzīvē centusies neapstāties pie sasniegtā. Vienmēr izvirzījusi jaunus mērķus un ieceres.
“Vēlos nākotnē taisīt savu mūziku. Mācos pati arī producēt. Negribu būt atkarīga no citiem. Esmu saskaitījusi, ka man bijuši deviņi producenti, bet neviens tāds, ar kuru varētu strādāt kopā. Visu iegūto pieredzi vēlos ieguldīt savā mūzikā un atrast cilvēkus, ar kuriem kopā to visu īstenot. Esmu jau līdz šim mēģinājusi veidot dažādus kolektīvus, bet vienmēr kaut kas līdz galam nenostrādā. Ir jābūt vienotai komandai, un tādu atrast nav viegli,” saka Maija.
Komentāri