Lāsma Vasmane jūnijā iegūs bakalaura grādu informācijas un bibliotēku zinātnēs un atgriezīsies Cēsīs, lai šeit paliktu.
Daudzi Cēsu jaunieši, beiguši skolas, dodas uz Rīgu, pēc augstskolas beigšanas atrod darbu un paliek galvaspilsētā. Tikai retais atgriežas dzimtajā vietā. Lāsma Vasmane ir viena no retajiem mūsu pilsētas patriotiem, kura atzīst, ka Rīga viņai nav simpatizējusi jau no pirmās dienas. Viņa uzskata, ka jāatgriežas tur, kur ir dzimtas saknes. “Šeit dzīvo vecāki un mūsu radi, kas nākuši no Cēsīm un vienmēr tiekušies šeit atgriezties. Šeit ir mana bērnības zeme, ģimene, draugi un šeit ir mana dzīve!”
Pēc bakalaura grāda iegūšanas Lāsmas nākotnes plāni saistās ar Cēsu centrālo bibliotēku, kurā viņa jau strādājusi studiju prakses laikā. „Šajā bibliotēkā valda ļoti sirsnīga un draudzīga atmosfēra. Te es esmu ieguvusi jaunas zināšanas, šeit es redzu izaugsmes iespējas. Darbs gandarī. Informācijas pārbagātības laikmetā ir ļoti liels prieks, ka tu spēj sameklēt vajadzīgo un palīdzēt citiem!”
Nozīmīgs pluss bibliotēkas darbā ir arī radošais process, kurā tiek organizēti un vadīti dažādi pasākumi. Lāsma savā nākamajā profesijā varēs apvienot visus darba virzienus, kuri viņai patīk un padodas. Nu jau gandrīz diplomētā speciāliste atzīst: „Katrā ziņā uz Īriju nebraukšu strādāt. Tāda perspektīva mani nevilina.”
Lāsmas tētis ir pazīstamais Cēsu vēsturnieks Daumants Vasmanis. Cik lielā mērā meita saistīta ar šo sfēru? „Daļēji jau esmu. Piemēram, bibliotēkā ir novadpētniecības lasītava. Arī mans bakalaura darbs saucas „Cēsu grāmatniecības attīstība no pirmsākumiem līdz mūsdienām.” Tas ir vēsturisks pētījums, kuru gribu dot savas pilsētas vēstures apzināšanai.” Studēt vēsturi gan jauniete nav izvēlējusies, jo tēvs teicis, ka ģimenē pietiekot ar vienu vēsturnieku. Bet pārāk tālu jau neesot no šīs profesijas, jo četras vasaras aizvadītas arheoloģiskajos izrakumos, bet šobrīd Lāsmas mīļākais vaļasprieks ir piedalīšanās kultūrvēsturiskos uzvedumos kopā ar ģimeni. „ Ikdienā mēs katrs darām savu nopietnu darbu. Tētis ir skolotājs un Cēsu domes deputāts, mamma strādā sociālajā aģentūrā. Tā ir tāda reta iespēja, kas mums ir dota- pēc darba darīt to, kas ir mūsu sirds lieta.” Pēc uzstāšanās esot milzīgs gandarījums un pozitīvā enerģija. “Ja ikdienā ir tā, ka apkārt ir daudz negatīvā, tad, uzvelkot savu viduslaiku kleitu, man viss aizmirstas un ieeju citā pasaulē,” pastāsta Lāsma un nosmejas:” Žēl, ka es visu laiku nevaru staigāt senlaicīgajā kleitā, jo tai laikam piemīt maģisks spēks!”
Pirmā un lielākā mīlestība, ja neskaita studijas, Lāsmai Vasmanei ir mūzika. Kā meitenei stāstījuši vecāki, pirms viņa iemācījusies runāt, pareizā melodijā dungojusi dažādas dziesmas. Jau divu gadu un četru mēnešu vecumā audiokasetē tikušas ierakstītas kādas desmit dziesmas. Tagad Lāsma saka paldies vecākiem, kas viņu jau piecu gadu vecumā aizveduši uz mūzikas skolu, saka paldies pasniedzējam Pēterim Dreimanim, kurš iemācījis klavierspēli. Lielu paldies saka vecmāmiņai, kas uzdāvināja pirmo ģitāru, un skolotājai Elitai, kas prata iemācīt spēlēt un mīlēt šo instrumentu. Pašmācības ceļā viņa ir apguvusi arī akordeona un mazliet – kokles spēli.
Šajā pavasarī Lāsma atzīstas, ka beidzot ir atradusi savu īsto cilvēku un abi šajās attiecībās vadās pēc teiciena – „Patiesa mīlestība ir tad, kad divi cilvēki skatās vienā virzienā, nevis viens otram acīs”. Ar lepnumu sirdī jauniete priecājas, ka otrs ir gatavs darīt to pašu, ko Lāsma – spēlēt teātri un ģitāru, dziedāt un iesaistīties dažādās aktivitātēs. „Man blakus vajag tādu pašu nestandarta cilvēku, kas ir gatavs darboties tādā pašā vidē kā es. Un man bija vēl viens nosacījums – ir jābūt bārdai! Un ir!”
Komentāri