Jaunpiebaldziete Dace Bišere – Valdemiere ir divu bērnu – Beātes un Kārlīša – mamma. Jauna sieviete, kura atzīst, ka bērni dzīvē nav apgrūtinājums, bet gan papildinājums.
Ar Daci tikāmies Jaunpiebalgā, viņas lauku mājās, par kurām pati Dace saka – tā ir miera osta.
“Abi ar vīru atnācām no Rīgas pirms pieciem gadiem, kad gaidījām meitiņu. Toreiz nolēmām, ka savu dzīvi veidosim šeit. Darba ir daudz. Piecu gadu laikā esam jau nedaudz iekopuši mājas apkārtni, bet darāmā netrūkst. Ir tikai divas rokas un divas kājās. Reizēm liekas, ka ir neiespējami visu pagūt,” saka Dace un atminas, ka bijis jauki burzmaino Rīgas dzīvi mainīt pret mieru vecvecāku mājās.
“Mani Rīga nesaista. Viena diena jau ir par daudz. Man patīk būt pie dabas. Patīk iznākt pagalmā, atgulties un justies netraucētai. Jā, liekas, dzīvojam dziļos laukos, bet arī te, ja ir vēlēšanās, var atrast darbu un nopelnīt. Viss atkarīgs no katra paša. Ja negribēs un čīkstēs, ka dzīvojam laukos, ka te nekā nav, tad arī nekas nebūs,” saka Dace.
Jautāta, kā viņai izdodas apvienot mammas un darba pienākumus, Dace atklāj, ka daudz pretī nākusi darba vieta, kura viņai ļauj strādāt laikos, kad viņa var un bērni ļauj.
“Man ir brīvais darba režīms. Galvenais ir padarīt, nav svarīgi, vai es to paveicu no rīta, pa dienu vai vakaros, kad bērni jau nolikti gulēt. Taču nenoliegšu, ka reizēm viss iet pa gaisu un liekas, ka ir par daudz. Bet patiesībā nav tik traki. Ja visu apdomāju, saplānoju laiku, tieku galā. Jā, kādreiz negribas mosties no rīta sešos, bet pie visa pierod. Un kādreiz vakaros izeju laukā, paravēju, un tas man dod milzīgu spēku un jaunu enerģiju,” stāsta Dace un piebilst, ka daudz spēka gūst no saviem bērniem.
“Mēs ar vīru esam tādi pasaules cilvēki. Dzīvojam procesā. Strādāt atsāku, kad Kārlītim bija vēl tikai seši mēneši. Man ik pa laikam vajag iziet cilvēkos. Ar jaunāko, Kārli kopā daudz kur braucam. Ņemu viņu visur līdzi, un mums abiem labi iet. Ar Beāti tā nesanāca. Viņa ir ļoti aktīva, bet brālītis mierīgs. Mēs visu sarunājam. Arī uz darbu ņemu viņu līdzi. Reiz kolēģe man jautāja, kāpēc nāku uz darbu un strādāju? Kāpēc neizbaudu mirkļus kopā ar bērnu? Bet es izbaudu! Izbaudu , ka man ir bērns, darbs un mājas. Man ir viss! Un strādājot nenodaru Kārlītim pāri ne cik. Viņš man ir līdzi, mēs parunājamies, un es pastrādāju,” saka divu bērnu māmiņa un turpina: “Pie atziņas, ka bērns var būt visur līdzi un netraucēt, nonācu pavisam nesen. Kad gaidīju Kārli, pagastā notika kursi, uz kuriem gāju arī es. Eksāmens un gala darbs sanāca jau tad, kad Kārlis bija piedzimis. Un tā mēs abi kopā visu šo laiku mācījāmies. Tad arī sapratu, ka bērns nav šķērslis. Ja kāds saka, ka nav varējis kaut ko izdarīt, jo ir bērni, tad tā ir atruna. Bērns ir dzīves papildinājums. Un tikai.”
Dace stāsta, ka katram bērnam ir savs raksturs. Arī pieredze un mammas gudrības nāk ar laiku. Kas licies sarežģīti pirms pāris gadiem, tagad ir nieks.
“Beāti audzinot, pat piecas minūtes nekur rindā pastāvēt nevarējām. Bet viss jau mainās. Toreiz taustījos, nezināju, kas un kā būs. Tagad ir daudz citādāk. Zinu, ka tagad esam šādā attīstības posmā, vēlāk būs cits. Ar gadiem cilvēks kļūst gudrāks… Arī otru bērnu izprotu un jūtu citādāk,” atzīst Dace un piebilst, ka mājas ir tā vieta, kas satur visus kopā.
Komentāri