Tā jau saka – vasara un rudens ir kāzu laiks. Pie tam runā, ka īpaši šis ir kāzu gads.
Jāatzīst, ka arī „Druvai” šis zināmā mērā ir kāzu gads, jo laulības ostā šogad iestūrējuši jau divi kolēģi.
Pagājušajā nedēļā pie vīra izgāja korespondente Māra Majore. Pavadīta jauka, balta un mūžam neaizmirstama diena – kāzu diena.
Šoreiz ļāvu Mārai runāt, ne rakstīt, un viņu abu ģimenes dzīves ceturtajā dienā tikāmies viņu dzīvoklī uz nelielu sarunu par jaukāko un neaizmirstamāko dienu abu kopdzīvē. Nu jau man pretim sēdēja precēts pāris Māra Majore – Linē un Ingus Linē.
– Kā jūtaties pāris dienas pēc savām kāzām? Māra: – Es neteiktu, ka kaut kas ļoti mainījies. Esam laimīgi un dzīvojam tālāk. Ingus: – Mēs vakar tieši par to runājām. It kā nekas nemainās – ne ārēji, ne iekšēji, bet tomēr kaut kas ir citādāk. Varbūt klāt nākusi sociālā loma. Māra: – Tas gan. Iepriekš, kaut kur aizejot un stāstot par mums, bija jāsaka: mans draugs… nu gluži kā pamatskolā. Bija tā jocīgi. Tagad droši varu teikt – mans vīrs. Ingus:– Jā, mainās tas, kā sabiedrība uz mums tagad raugās, bet ne pašu attiecībās. Dažkārt dzirdēts, ka pēc kāzām pāra attiecībās viss izmainās. Vīra rīcībā parādās visatļautība – var vēlu nākt mājās un domāt, ka nu sieva tāpat nekur vairs nespruks. Bet tas noteikti nav mūsu gadījums (smejas). Māra: – Mēs jau gandrīz sešus gadus esam kopā un viens otru esam iepazinuši līdz sirds dziļumiem. Domāju, ka nekas krasi mūsu dzīvē nemainīsies – Ingus tāpat vakaros turpinās iet skriet, es rakstīšu… viss turpināsies. – Ko domājat par laulību līgumu? Vai slēgsiet to? Ingus: – Mums nav ko dalīt. Māra: – Tas, kas mums jau ir – kredīts, mašīna – jau ir sadalīts. Ingus:– Domāju, ja ir divi pieauguši cilvēki ar normālām attiecībām, tad jebkurā dzīves situācijā visu bez līgumiem spēj izrunāt un sadalīt. Ja tev vairāk vajag ledusskapi, bet man veļasmašīnu, tad ņem! Ja viens uzskata, ka viņam vajag visu, tad, Dievs ar tevi, ņem visu. Bet katrs jau dzīvojam ar savu sirdsapziņu līdz mūža beigām. Māra: – Ir skumji, ja dzīvē pienāk mirklis, kad jāsāk dalīt manta. Taču šajā mirklī atcerējos vienu no pirmajām kartītēm, ko man uzdāvināja Ingus. Tajā bija rakstīts – lai cik arī ilgi mūsu attiecības ilgs, mēs kaut ko tajā laikā būsim iemācījušies un guvuši viens no otra. Un te nu mēs esam. – Kāzu gatavošanās drudzis jau ir aiz muguras. Kā pašiem šķiet, vai viss bija, kā sapņots un plānots? Ingus: – Man ļoti svarīgi bija mūsu viesi. Lai ne tikai mums, bet arī mūsu viesiem šī diena būtu svētki un atpūta. Viesu bija daudz, kāzas nebija ļoti tuvs un intīms pasākums, taču dzīvē tā iekārtots, ka visbiežāk radi un draugi sanāk kopā kāzās un bērēs. Mums šī diena bija jauka un balta, jo mūsu viesiem tā arī bija tāda. Bet neliels stress jau bija. Jo nodrošināt to, ka 85 cilvēki jūtas labi, nav viegls darbiņš… Māra: – Kādam varbūt liekas – kāpēc vajag tik milzīgu pasākumu? Kāpēc mēs divatā nepalikām, kāpēc kaut kur divatā neaizbraucām? Kāpēc bija jāizdod tik liela nauda, lai visus pabarotu un uzņemtu?!
Un tad man liekas tā, ka mēs visu mūžu varēsim būt divatā un abi kopā ceļot pa pasauli, bet šajā dienā gribējās būt kopā ar visiem mīļajiem un tuvajiem. – Nezinu, kā puiši, bet meitenes jau bērnībā sapņo par savu kāzu dienu. Vai var teikt, ka bērnības sapņi piepildījušies? Māra: – Šķiet, ka tā jau arī bija. Par spīti dažādām nelielām ķibelēm bija gan baltā, skaistā kleita, gan vizināšanās ar zirdziņu. Bija skaista baznīca un svētsvinīguma sajūta, kad abi kopā iegājām dievnamā un visi uz mums ar mirdzošām acīm lūkojās. Bija romantiski un skaisti. Ingus: – Kas attiecas uz mani, jāsaka, ka zēni drīzāk kaut kādā posmā sapņo par to, ka vieni paši dzīvos mežā zaru būdiņā un nebūs ne sievas, ne bērnu. Tāds indiāņu vecumposms. Par kāzām gan nesapņoju. Māra:– Sievietes parasti sapņo par to, ka būs vīrs, bērni un māja, bet vīriešiem, šķiet, dažkārt laulība pat ir bieds. Ingus: – Jā, dzirdēts sakām – tu vairs neesi brīvs, jo esi precēts vīrs. Bet cilvēks brīvs nav situācijā, kad atrodas ieslodzījumā. Par laulībām jāsaka, ka tie ir divi brīvi cilvēki, kuri aiz brīvas gribas savienojuši ciešāk savas attiecības. Mēs neesam izolēti, un mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem turpināsies. – Vai svinēsiet savas kāzu gada jubilejas? Ingus: – Mēs par to jau runājām, šķiet, nākamajā dienā pēc kāzām, ka paņemsim tos pašus muzikantus, noīrēsim svinību telpu un visus mīļos aicināsim uz nelielām svinībām. – Kāpēc gadadienas nepieciešamas? Māra: – Mēs pārāk daudz strādājam un esam ar sarauktām pierēm. Dzīvē vajag kaut ko skaistu, vajag pabūt kopā ar mīļiem cilvēkiem. Ik pa laikam nepieciešams smelties pozitīvas emocijas, lai varētu turpināt darboties. Ingus: – Kāzas un kāzu gadadienas ir un būs mūsu kopīgie svētki. Tās nav mūsu katra dzimšanas vai vārda dienas. Šī diena vienmēr būs mūsu diena. – Ko no šīs baltās dienas vēlaties mūžam saglabāt? Ingus: – Laikam jau atkal teikšu, ka to kopābūšanas sajūtu ar visiem mīļajiem. Tā jau saka – vienīgā greznība šajā dzīvē ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem. Man līdzcilvēki ir svarīgi. Un, protams, visas pozitīvās atmiņas stiprina grūtos brīžos. Kā saka – atmiņa pat ziemā rozi spēj uzplaucēt. Māra: – Atminēties šīs dienas burvību, emocijas un vasaras smaržu. Atcerēties mirdzumu, kurš bija pašu un viesu acīs. Ingus: – Kāzās apņēmos atcerēties, ka mīlēt ir darbības vārds, kurš prasa aktīvu cilvēka līdzdalību. Nevar vienkārši dzīvot un gaidīt, ka mīlestība pati no sevis būs manī vai otrā cilvēkā. Tikai filmās ir mūžīga mīlestība. Dzīvē nekas no nekā nerodas. Pie attiecībām ir jāstrādā, un mīlestība nav lietvārds, nemainīga lieta, kas dzīvē ir un paliek nemainīga. Pie tā ir cītīgi jāstrādā.
Komentāri