Cēsniece Baiba Ose pēc vidusskolas absolvēšanas nolēma nemesties populārajās universitāšu programmās, bet studēt to, kas vairāk sirdij tīk.
Šoruden Baiba jau trešajā kursā turpinās studijas Starpkultūru sakari Itālija – Latvija.
“Arī es pirms pāris gadiem kā daudzi citi mani skolasbiedri startēju uz komunikācijām, taču tiku iekšā maksas grupā. Bet tā kā vienmēr man skolā bijušas ļoti labas atzīmes, nolēmu, ka par maksu nestudēšu. Mainīju prioritātes un tā, starp citu, iestājos Kultūras akadēmijā uz itāliešu valodas programmu, kura toreiz akadēmijas vēsturē bija piedāvāta studentiem pirmo reizi. Pēc tam braucu skatīties rezultātus un izrādījās, ka esmu otrā no augšas, kura tikusi šajā programmā. Tad arī nolēmu, ja tik labi esmu iestājusies, kāpēc arī nepalikt un nestudēt,” stāsta Baiba un atklāj, ka, uzsākot studijas izvēlētajā programmā, viņai nav
bijusi ne mazākā jausma ne par Itāliju, ne itāliešu valodu.
“Toreiz tas man likās kaut kas citādāks. Un šobrīd jāsaka – vīlusies nejūtos. Taču, nenoliedzami, mūsdienās ir dažādi stereotipi. Piemēram, ja mamma strādā bankā, labi pelna, tāpēc arī bērniem jāiet studēt uz Banku augstskolu. Cik ļoti daudz jauniešu mokās savās izvēlētajās studiju programmās? Viņiem tas riebjas, bet viņi cīnās, lai dabūtu to papīru, kas it kā dod iespējas. Es noriskēju, lai gan sabiedrības spiediens bija nenormāls. Šobrīd runājot, atminos arī savas vidusskolas skolotājas sacīto, kura mums teica, ja neesam pārliecināti, kur studēt, lai aizbraucam, vienu gadu paceļojam, atpūšamies vai pastrādājam. Un tad atgriežoties ar skaidru galvu varēs saprast, ko paši gribam. Bet mums ir tā, ka visi pēc 12. klases skrien kā traki, jo tā vajag. Jo visi tā dara. Itālijā, piemēram, viņi skaitās jauni līdz 30 gadiem un studēt arī sāk tikai no kādiem 25 gadiem,” domās dalās Baiba.
Jautāta, kādas perspektīvas nākotnē viņa saskata darba tirgū, meitene atbild, ka to netrūkst.
“Jau šovasar kā gide itāliešu valodā novadīju pāris ekskursijas.
Tas ir pieprasīts darbs, lai gan kļūt par tulku īsti nekad nav bijis mans sapnis. Taču valodu zināšanas noder vienmēr, un tās man labi padodas. Jāsaka jau, ka vienmēr esmu bijusi apzinīga skolniece. Atminos, kad, beidzot skolu, gāju arī uz karjeras izvēles centru, man tur pateica, ka esmu perfekcioniste – ka
man visu vajag labi. Un tā jau arī ir, ja daru, tad līdz galam. Arī prioritātes īsti nemāku sadalīt. Mācos visu un visur saņemu labas atzīmes,” saka Baiba un atklāj, ka pēdējo divu gadu laikā nedaudz iepazinusi arī Itāliju.
“Itālijā esmu bijusi divas reizes. Pirmoreiz, kad tikko uzsāku studijas, mani turp aizveda vecāki. Savukārt šopavasar ar kursa biedrenēm braucām uz Sicīliju. Starp citu, Rīgā man nesen pienāca klāt uz ielas un pajautāja, kur labāk dzīvot – Latvijā vai ārzemēs. Es sākumā apstulbu, bet tad atbildēju, ka Latvijā. Jo tā jau laikam arī ir. Arī Sicīlijā man pilnībā pietika ar nepilnām divām nedēļām, lai es apjaustu, ka vēlos mājās. Noteikti nedomāju pārcelties uz dzīvi Itālijā un šai valstij veltīt visu dzīvi. Drīzāk šo valsti vēlētos kaut kā vairāk iedzīvināt Latvijā,” saka Baiba un neslēpj sajūsmu par skaistajiem dabas skatiem Itālijā: “Zeme ir fantastiska. Pirmo reizi, kad biju Romā, Florencē, tie man likās tādi tūrisma centri, bet aizbraucu uz Sicīliju, kur dzīvojām mazā miestiņā, un tā bija pavisam cita jušana. Cilvēki bija ļoti jauki, daba fantastiska. Arī vēlāk Romā, pastaigājot pa mazajām ieliņām un prom no tūristu iestaigātām takām, atklājās pavisam cita aina un sajūtas. Jā, tādu Romu es varbūt varētu iemīlēt.”
Par Latvijas Kultūras akadēmiju Baiba saka: “Tā ir jauka vieta! Tur mācās aktieri, horeogrāfi, operatori… Visi ļoti radoši cilvēki. Ieejam akadēmijas teritorijā, tur ir jauks dārziņš, zālājs un var justies kā mājās. Lielie universitāšu tīkli mani nevilina. Bet te nāk pretim pasniedzējs un mani sveicina, jo pazīst, ka esmu no akadēmijas. Tas ir jauki, tā ir cita saskarsmes kultūra,” saka studente, kura atklāj, ka arī pie Rīgas pa šiem diviem gadiem ir paspējusi pierast.
“Cēsis ir un vienmēr būs mana pilsēta. Par to nav runas. Taču nesen, uzbraucot Pēterbaznīcas tornī, paskatījos apkārt un likās – jā, ir jau gandrīz mana pilsēta. Vēl tikai nedaudz pietūkst. Rīga pamazām iekaro manas simpātijas,” saka Baiba un neslēpj, ka jau ar nepacietību gaida jauno studiju gadu.
“Šovasar kā studente tiešām atpūtos, lasīju grāmatas un satikos ar mīļiem cilvēkiem,” saka Baiba.
Komentāri