Agnese Caunīte – Bērziņa ir skolotāja, kura trešo gadu 1. septembrī stāsies klases priekšā un sveiks gan skolēnus, gan viņu vecākus.
Ar Agnesi tikāmies Skujenes pamatskolā pāris dienas pirms jaunā mācību gada sākuma. Skolotāja darbojās klasē un gatavoja pārsteigumus saviem skolēniem. Uz jautājumu, kāpēc Agnese izvēlējās kļūt par skolotāju, viņa saka: „Skolotājas profesiju vienmēr esmu uzskatījusi par ļoti vispusīgu. Biju nolēmusi, ja studēšu pedagoģiju, tad arī jebkurā citā darbā man būs daudz vairāk izredžu. Taču mērķis strādāt par skolotāju gluži nebija. Tas atrisinājās pats no sevis. Vajadzēja prakses vietu, piedzima dēliņš Mārcis, līdz ar to vēlējos no Rīgas pārnākt uz laukiem svaigā gaisā, un tā viss iegrozījās. Šobrīd strādāju skolā, kurā pati esmu mācījusies.”
Agnese stāsta, ka šogad viņas audzināšanā būs 3. klases skolēni, taču pavisam iespējams, ka mācību stundas nāksies pasniegt arī vecāko klašu skolēniem.
„Domāju, ka ar mazajiem ir vieglāk strādāt. Viņi ir daudz atvērtāki, sirsnīgāki un grib strādāt. Lielie jau ir pusaudži, jārēķinās, ka būs cita attieksme un emocijas. Pie tam bērni mūsdienās vispār ir citādāki. Lai arī pati esmu vēl jauna, bieži sevi esmu pieķērusi pie domas: „Kad mēs augām, tad gan tā nebij`…” Un patiešām, tā arī ir. Kādreiz uznāk skumjas, ka esi gribējis no visas sirds, bet gluži nav tās atdeves, nesanāk, kā gribētos. Bet kādreiz no kaut kā neapzināta bērniem radīts impulss, un viņi darbojas,” domās dalās Agnese un piebilst, ka ikdienā ne mazums darba jāiegulda arī attiecībās ar audzēkņu vecākiem, kuri nereti ir gluži līdzīgi saviem bērniem.
„Dažbrīd kļūst jocīgi, īpaši, kad zinu, ka dažus vecākus vispār skolā neesmu manījusi visu gadu. Tad ejam ciemos uz mājām, aicinu viņus ekskursijās. Taču to, ka vecākiem trūkst laika bērniem, visvairāk jūtu pēc mājas uzdevumiem. Tomēr prasītos, lai vecāki savā aizņemtībā kaut nedaudz laika atlicina bērniem mirklī, kad viņi mācās. Nav jau nekas jāsaka priekšā, tik vien kā līdzās pasēdēt un atbildēt uz kādu jautājumu. Bērni aug savā vaļā, ļoti brīvi un nepieskatīti, ko var spriest pēc viņu uzvedības. Bet tā ir mūsu dzīves situācija,” saka jaunā skolotāja un neslēpj, ka laukos ģimenes skar arī nabadzība. Tas jo īpaši manāms mirkļos, kad klase dodas ekskursijā. Nereti bērniem tā ir vienīgā iespēja redzēt kaut vai vairāk ārpus sava rajona robežām.
„Jā, vecākiem dažkārt nav to divu latu, kas nepieciešami ekskursijai. Taču situācijas ir dažādas. Varbūt tie divi lati atrodas kam citam, tikai ne bērna ekskursijai. Un tas ir skumji… Bet ir situācijas, kad vecāki paši ar lielu interesi piesakās līdzi bērnu ekskursijām, jo zina, ka citādi varbūt tiešām neaizbrauks. Arī transports laukos tomēr ir aktuāla problēma,” domās dalās Agnese.
Jautāta, vai skolotāja paspējusi vasarā atpūsties un pietiks spēka nākamajam darba cēlienam, Agnese smaidot atbild: „Vienmēr jau var vēlēties atpūsties ilgāk, bet savu vasaru velti neizšķiedu. Paceļoju, pavadīju laiku ar ģimeni, padarīju mājas darbus, un vasara ir aizgājusi. Ko nozīmē būt skolotājai? Tā ir atbildība un mazliet nolemtības sajūta. Tā zināmā mērā ir misija. Pie tam, atminoties savus skolas laikus, skolotājs bija tālāks un nepieejamāks. Trūka varbūt sirsnības. Man prieks, ka mūsdienās attiecības starp skolēniem un skolotājiem veidojas daudz tuvākas un sirsnīgākas. Esmu stundu laikā nosaukta pat par mammu. Tas tā mīļi…”
Komentāri