Vasaras skolā radošajā rakstīšanā pamatskolu audzēkņiem un topošajiem vidusskolēniem piedalījās rajona skolēni no Jaunpiebalgas, Raunas, Straupes un Cēsīm. Vasaras skolu bija iecerējusi rajona latviešu valodas skolotāju metodiskā apvienība, to DA Cēsu Valsts ģimnāzijā vadīja skolotāja Laima Pērkone, vasaras skolu finansiāli atbalstīja rajona padome.
„Skola, kurā var tikties ar profesionāļiem rakstīšanā, jauniešiem patika, saņēmām tikai pozitīvas atsauksmes,” pastāstīja L.Pērkone. „Sākumā dalībnieki skeptiski vērtēja iespēju doties uz rakstnieku K.Skalbes un R.Blaumaņa memoriālajām mājām, bet tieši ekskursija nometnei radīja piedzīvojumu garšu.”
„Druva” piedāvā ielūkoties vasaras skolas audzēkņu literārajos darbos, kuri tapuši par tēmu „Manas vasaras spilgtākie iespaidi”.
15. augustā Rīgā pie tirdzniecības centra „Origo” pulcējās melnās drēbēs ģērbtas meitenes ar kedām kājās, pīrsingiem uzacīs, lūpās un mēlēs. „Jē – tur jau mana Pelīte, Campanella un Knīpiņa,” sirds, kad gāju pūlim tuvāk, iepukstējās stiprāk. Viņi bija tieši tādi kā es – vācu grupas Tokio hotel fani. Mūs vienoja draudzība, kopīgas intereses un attieksme. Mēs bijām kā māsas.
Satikušies 45 cilvēki, nolēmām doties pēc baloniem – dzelteniem, pildītiem ar hēliju. 15. augusts ir Tokio hotel dzimšanas diena, mūsu mīļajiem puisīšiem palika divi gadi. Tas bija jānosvin. Jau divus gadus mēs klausījāmies Bila valdzinošajā balsī, Toma un Georga smeldzīgajā ģitārspēlē un Gustava bungu rīboņā.
Ar dzeltenajiem, lidojošajiem brīnumiem meiteņu pūlī devāmies uz AB dambi, lai tos laistu debesīs. Ceļš bija interesants – svilpieniem, mašīnu taurēm un saistošiem, izbrīnītiem skatieniem bagāts. Balonu palaišana bija aizkustinoša. Uz mazām lapiņām uzrakstījām novēlējumu un lapiņas piesējām klāt. Mēs sākām dziedāt Tokio hotel singla dziesmu un pie Bila kliedziena „jēē!” palaidām balonus debesīs. Daudzas fanes līdz dziesmas galam nemaz netika – izplūda asarās. Arī man acīs bija prieka asaras.
Kad pienāca laiks atvadīties, mēs visas apskāvāmies un nofotografējāmies. Mans bariņš vēl līdz pēcpusdienai izklaidējās pa Vecrīgu, izbraucām arī ar kuģīti pa Daugavu, jokojāmies un runājāmies. Kristiāna Kuzmina
Šovasar aizbraucu pie radiem uz Liepāju, kur jūra uz mani atstāja vārdos neizsakāmu iespaidu. Raudzījos uz jūru katru dienu, un katru dienu tai bija sava seja. Reiz es to redzēju laistāmies saules zeltā, vēl kādreiz tā dega sarkanās ugunīs. Bija reizes, kad tā trieca viļņus pret krastu, sakuldama ūdeni baltās putu vērpetēs. Es to redzēju arī tumšu, briesmīgu un ļaunu, kad tā krāca kā saniknots zvērs, ko neviens nespēj savaldīt.
Un tad es sapratu – jūra ir gluži kā cilvēks ar savām jūtām un viedokļiem. Tā deva brīvības sajūtu man, bet iedvesa bailes kādam citam. Mēs nedrīkstam nosodīt par to, ja cilvēks izrāda savas jūtas. Kā gan lai mēs cīnāmies ar savām jūtām un tās slēpjam citiem, ja pat jūra to nespēj. Lielā, diženā jūra un mēs, – cilvēki, kas esam tik niecīgi. Anete Belousova
Nu jau ceturto reizi biju Anglijā, desmit dienas ciemojos pie mammas. Man un manai draudzenei mamma bija sarunājusi mājskolotāju, kas pamācīja angļu valodu. Neko īpaši jaunu neiemācījāmies, jo visu viņas teikto jau zinājām. Arī Mērija atzina, ka diezgan labi protam angļu valodu.
Lielāko laiku Anglijā pavadījām, apskatot pilsētas. Man patika ekskursija uz Varvikas pili, kur visas telpas saglabātas agrāko īpašnieku stilā. Kādi viņi bijuši, apliecināja vaska figūras. Aizbraucām arī uz Stonhendžu, kaut to jau biju redzējusi. Tik un tā man patika vērot šo vēl īsti neizskaidroto veidojumu.
Protams, iepirkāmies. Tādu iespēju nevarēja neizmantot. Anglijā viss maksā lētāk nekā Latvijā. Anglijā jūtos arī brīvāk. Tur cilvēki ir laipnāki, mierīgāki, „nelūr” virsū. Esmu domājusi par dzīvošanu tur. Varbūt arī kādreiz došos uz ilgāku laiku, bet jāpabeidz skola, jo Anglijas skolās nekādu labo izglītību iegūt nevar. Tur bērni ir pārāk izlaisti, mācību programmas ir daudz vieglākas. Esmu pieradusi pie Latvijas stingrajām prasībām. Dace Krēgere
Tā bija tikai viena vasaras nakts! Ar ģimeni augustā palikām pie jūras – teltī. Vakarā pie debesīm parādījās zvaigznes – viena, divas, desmit, un tad jau jūru un visu zemi apņēma zvaigžņots kupols. Es gulēju zemē, un manas acis bija pielipušas pie zvaigžņotās debess. Es gribēju izzināt to, izpētīt plašo Visumu – neaizsniedzamo valstību.
Te pēkšņi pie debesīm iemirdzējās līnija. Tā bija krītošo zvaigžņu
nakts. Tētis mēģina izskaidrot to, bet es neklausījos. Gulēju, skatīdamies debesīs, kā viena pēc otras laidās krītošās zvaigznes. Debesis mani pievilka ar savu noslēpumainību, ar neizdibināmo plašumu. Jutos tik saviļņots, pacilāts un zinātkārs. Lai gan – nē! Debesu, Visuma noslēpumainībai jāpaliek neatklātai, jo tieši tas rada efektu, kas pārņem cilvēku reizi mūžā. Neskaitāmas domas reizē ar jūras šalkoņu traucās manā galvā. Šķiet, tā arī aizmigu. Kristaps Folkmanis
Skolēniem, kuriem ir interese izmēģināt spēkus žurnālistikā, Cēsu bērnu un jauniešu centrs piedāvā iesaistīties jauno korespondentu pulciņā. Nodarbības notiks otrdienās plkst. 17.
Komentāri