Šomēnes cēsnieks Artūrs Daukulis Cēsu kultūras centrā atklāja pirmo personālizstādi, bet patiesībā viņa profesija saistīta ar kuģošanu.
23 gadus vecais puisis stāsta, ka pirms diviem gadiem beidzis Latvijas Jūras akadēmiju un pagaidām vēl cītīgi strādā savā profesijā.
“Jūrā esmu pavadījis divus gadus. Pēdējo reizi biju trešais kapteiņa palīgs, bet, tā kā nesen dabūju paaugstinājumu, tad nākamreiz iešu jau kā otrais kapteiņa palīgs,” stāsta puisis un neslēpj, ka viņam kuģošanas pieredze bijusi ļoti veiksmīga, ne katrs viņa vecumā spēj sasniegt tik daudz un kļūt par kapteiņa otro palīgu.
“Protams, šo divu gadu laikā esmu daudz ko redzējis un piedzīvojis.
Reisi bijuši apkārt visai pasaulei. Vienīgais, kur neesmu paguvis pabūt, ir Austrālija un Antarktīda,” stāsta Artūrs un jautāts, vai viņu kādreiz jūrā nav pārņēmušas ilgas pēc mājām, saka: “Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nevēlos šajā profesijā strādāt visu mūžu. Vēl pusotrs gads jūrā, un tad mēģināšu darīt kaut ko krastā. Pavisam iespējams, ka nodošos savai sirdslietai – fotografēšanai. Arī jūrā fotoaparāts man vienmēr bija pa rokai, lai varētu iemūžināt skaistākos dabas skatus. Arī, kad piestājām ostās, vienmēr devos uz pilsētu, lai caur fotoaparāta objektīvu uzlūkotu jauno un to iemūžinātu.”
Jautāts, kas ir tās vietas pasaulē, kuras visvairāk palikušas atmiņā, Artūrs atzīst, ka tādu ir ne mazums.
“Man patika Salvadora, neliela valstiņa Centrālamerikā. Tur bija kā paradīzē – palmas, saule, jūra un viļņi. Arī Ņujorka mani pārsteidza. Tā bija lieliska iespēja pastaigāties pa Manhetenas pašu centru. Tās bija ļoti nereālas sajūtas, kā filmā. Arī Ķīna mani pārsteidza pozitīvā nozīmē,” stāsta kuģotājs un atzīst, ka rekordus stādījis nav, bet ilgākais laiks, ko pavadījis uz kuģa, ir pieci mēneši un desmit dienas. Bet ilgākie pārbraucieni no vienas ostas uz otru, neredzot krastus, bijuši 35 dienas.
“Tas nav viegli. Šis darbs prasa ievērot zināmus noteikumus, ja tā var teikt. Nedrīkst konfliktēt, un patiesībā tādu konfliktu arī nav. Uz kuģa jāmāk sadzīvot un nolikt malā savas ambīcijas. Kuģis ir kā mājas, ar atšķirību, ka no tā nevar iziet sev vēlamā laikā. Taču jūtu, ka arī pats esmu kļuvis citādāks. Vairāk uzdrīkstos un jūtos sevī drošāks. Esmu kļuvis punktuālāks. Uz kuģa sardzē vienmēr jāierodas dažas minūtes ātrāk, bet ne nokavējoties. Šo principu ievēroju arī dzīvē. Jūrā esmu sapratis arī to, ka ļoti svarīga ir atbildība. Kļūdas pieļaut nedrīkst,” domās dalās Artūrs un piebilst, ka savā darba pieredzē nav strādājis kopā ar īstiem jūras vilkiem, jo vidējais kuģa komandas vecums bijis vidēji 30 gadi.
“Bērnībā nesapņoju kļūt ne par jūras pirātu, ne pasaules apceļotāju. Tā vienkārši sanāca, jo dzīvē vēlējos sev interesantu profesiju. Bet jūru pamest žēl nebūs, jo jūtu, ka aizraušanās ar fotografēšanu ir spēcīgāka par kuģošanu. Tā ir īpaša sajūta – ar fotoaparātu centies ieraudzīt to, ko varbūt nepamani un palaid garām ar aci. Svarīgi ir noķert mirkli. Skaistu momentu,” saka Artūrs un atzīst, ka labam fotogrāfam nepietiek vien ar kripatiņu talanta. Daudz ir jāmācās un jāstrādā.
“Fotogrāfam jāmāk saskatīt lietas, kuras citi nesaskata un neredz. Jābūt labai krāsu izjūtai un kompozīcijai. Jābūt ir iekšās! Pašam man patīk bildes, kurās valda harmonija. Nav haosa. Patīk saskaņotība. Esmu romantiķis, un man patīk bildēt dabasskatus,” atzīst puisis, kura izstāde vēl šobrīd Cēsīs ir aplūkojama.
“Izstādes atklāšana bija laba pieredze, jo tā bija mana pirmā personālizstāde. Sākumā šaubījos, vai tas būs manos spēkos. Domāju, ka tas pa spēkam tikai profesionāļiem. Bet laiks gāja, visu organizēju, sataisīju bildes un sanāca. Izstādē izvēlējos 15 bildes. Atlase ilga vairākas dienas. Sākumā izvēlējos 42 bildes, no kurām ar draugu palīdzību atsijāju liekās. Varētu teikt, ka izstādē 90 procenti ir bildes, kuras man pašam šķiet ļoti labas, un desmit, kuras patika draugiem,” stāsta Artūrs un, jautāts par nākotni, saka: “Nākamgad stāšos foto skolā, lai iegūtu fotogrāfa diplomu. Meklēšu fotogrāfa darbu. Mans sapnis ir strādāt žurnālā FHM.”
Komentāri