Kādreiz skaitījām dzejolīti – pirmais sniegs, pirmais sniegs, bērniem lielum lielais prieks. To varētu nedaudz pārveidot, sakot, ka par pirmo ledu lielum lielais prieks ir zemledus makšķerniekiem, un tas nebūs melots. Tiesa, šī ziema bijusi nepastāvīga, pieredzējusī makšķerniece Laila Grīnberga atzīst, ka šoziem pirmais ledus izbaudīts jau trīs reizes. Pirmais ledus dažos ezeros parādījās jau novembrī, kad dažviet ledus uzsala septiņus līdz astoņus centimetrus biezs, taču tas nebija uz ilgu laiku. Pēc tam ezeros atkal varēja iebraukt ar laivu, līdz decembrī vēlreiz uzsala. Siltajos Ziemassvētkos un gadu mijā dažviet ledus izkusa, un tagad uzsalis jau trešo reizi. Piebalgas puses ezeri gan gadu mijā neesot atkusuši, tur šoziem pirmais ledus piedzīvots divas reizes.
* COPES PRIEKS. Pieredzējusī makšķerniece Laila Grīnberga labi pazīst mūsu puses ezerus, jo uz tiem pavadītas daudzas stundas, allaž tiekot arī pie loma. FOTO: no albuma
Šāda laika apstākļu maiņa vairāk traucē makšķerniekiem, nevis zivīm. Tām tas nāk tikai par labu, jo katru reizi, kad ledus nokūst, ūdens bagātinās ar skābekli. Zināms taču par gadījumiem garās ziemās, kad seklos ezeros zivīm sāk trūkt skābekļa un tās dažkārt pat iet bojā. Vēl viens ieguvums zivīm no ledus nokušanas, ka tajā laikā arī makšķernieki tās netraucē.
Pirmā ledus dullums
Stāstot par sajūtām uz pirmā ledus, L. Grīnberga norāda, ka vispirms jāatceras par drošību: “Nevar skriet pa galvu pa kaklu tikai tāpēc, ka ledus parādījies. Protams, ikvienam makšķerniekam pirmais ledus ir kaut kas īpašs. Ja svētceļnieki dodas uz Aglonu, makšķerniekiem līdzīgs mērķis ir pirmais ledus. Tad braukā, skatās, kur ledus biezāks, uz kāda ezera ieraugot makšķernieku, vairs nebauda ledus biezumu, bet iet tikai virsū. Tad gan nereti ir pārsteigums, redzot, cik patiesībā ledus plāns. Man tā šoziem bija Taurenē, braucot otro reizi uz pirmo ledu. Redzu, ka divi sēž uz ledus, kāpu arī es un … Ja tie divi tur nesēdētu, noteikti būtu uzreiz gājusi no ledus nost, jo pa tik plānu ledu sen nebiju gājusi. Taču, ja viņi var, es arī, pēc tam vēl kādi desmit saradās. Ir jau makšķerniekos arī nedaudz bara instinkta.
Var teikt, tas ir tā pirmā ledus dullums, jo vēlāk, kad ledus drošs visur, makšķernieki izklīst pa ezeriem, nav tā spiediena uz ezeriem, kuri aizsalst pirmie.”
Klausīties, ko ledus runā
Kaislīgiem zemledus makšķerniekiem laikam grūtākās ir dienas, kad ezers sāk aizsalt un jāgaida, līdz varēs iet virsū. L. Grīnberga stāsta, ka dažās ziemās šis brīdis tiešām īpaši gaidīts, bet šoreiz bijis citādi: “Šīs ziemas sākumā pat īsti negribēju, lai ledus ātri uzsalst, jo ļoti labi veicās spiningošanā. Ezeros bija ļoti laba līdaku sezona, nāca lielās, es būtu priecīga, ja ledus uzsaltu no 1.janvāra. Bet ir lietas, ko cilvēks nevar ietekmēt.”
Makšķerniece norāda, ka pirmajai reizei vajag zināmas iemaņas, jo uz pirmā ledus zivis neķeras spaiņiem. Tām jāpierod, ka ūdenskrātuvei virsū ir vāks.
“Taču vienmēr šo to vakariņām sagrabināt var, un no kaķa nav jābaidās,” smejot saka Laila. “Jā, dzirdētas leģendas, ka uz pirmā ledus lomus velk kastēm, bet manā mūžā tā nav gadījies. Nav arī to nācies redzēt, acīmredzot tās ir tikai leģendas. Protams, gadās pa kādai lielākai līdakai, man šoziem visās trīs pirmā ledus reizēs tika pa kādai smukai līdakai, bet tas arī viss. Viena bija trīsarpus kilo, bet tā ir tikai viena, tās nav piecas. Arī asari sākumā tā nemaz neķeras, varbūt raudiņas nedaudz dumjākas, tās var noķert. Bet pirmajai reizei galvenais sajūtu dabūt.”
Gandrīz katra zemledus makšķernieka CV ierakstāmi gadījumi, kad gadās ielūzt ledū. Laila stāsta, ka pirmajā ledū neesot lūzusi, bet pēdējā gan, jo tas, lai arī relatīvi biezs, pēkšņi var sabrukt zem kājām nebrīdinot. Pirmais ledus, ja tas nav sniega ledus, vispirms krakšķ. Ja krakšķ nopietni, nevajag iet virsū, bet, ja tikai nedaudz, var iet.
“Tad ledus stāsta, ka jāuzmanās, bet tas nelūst. Pirmais ledus ir sīksts, tas liecas, bet nelūst. Ļoti jāieklausās ledū, jo tas runājas ar gājēju. Protams, pārgalvība lieka, zināmam ledus biezumam jābūt. Man patīk, ja vismaz kādi septiņi centimetri, tad nav visu laiku jāklausās. Atzīšos, nav patīkama sajūta, kad sēdi pie āliņģa un redzi – ledus lēnām ieliecas. Ja vēl sanāk blakus citi makšķernieki, tad sajūta vēl netīkamāka. Septiņus centimetrus biezs ledus vairs nelūst. Ir makšķernieki, kas iet uz piecu centimetru ledus, arī pati jaunībā, kad biju vieglāka, gāju,” smejot saka Laila un piebilst, ka pirmais ledus arī prasa ievērot svara kategorijas: “Ja gribas uz pirmā ledus, pirms tam varbūt jāietur diēta.”
Ziemā svarīgi ievērot ne tikai drošību, bet arī būt atbilstoši ekipētam. Drošībai vislabākais ir peldošais kombinezons, un tie, kuriem ar to gadījies nonākt ūdenī, novērtē tā labās īpašības. Tad kļūst skaidrs, ka ir vērts iztērēt naudu atbilstošam ekipējumam.
Makšķerniece iesaka uz pirmā ledus iet nevis ar urbi, bet ar vergu, lai var pārbaudīt ledu. Lai arī ir peldošie kombinezoni, nav patīkami ielūzt, tāpēc labāk vienmēr pārbaudīt ledu. It īpaši, ja virsū sniegs, kur ledus var būt plānāks, tāpēc jābauda katrs solis.
Peipusa īpašā aura
Katras zivju sugas ķeršanai un meklēšanai ir savas īpatnības. Līdakas var ķert ar bļitku, ūdām, dzīvo ēsmu, asariem atkal savas metodes, raudām, breksīšiem vienkāršāk – piebaro un gaidi, jāzina tikai vieta. Ja ezers zināms, viss vienkāršāk, bet, ja uz kāda ezera esi pirmo reizi, viss jāsāk kā no baltas lapas. Zināmos ezeros katram ir savas iecienītās vietas, kur bijuši labākie lomi. Protams, jāsaprot, ka tas nav lielveikala baseins, kur aizej un vienā vietā smel. Zivis pārvietojas, tās ir jāmeklē. L. Grīnberga stāsta, ka viņai patīkot meklēt zivis, nevis sēdēt un gaidīt, kad tās atradīs makšķernieku: “Ir makšķernieki, kuri vadās pēc bara instinkta. Ja kādi jau sēž, arī iet bariņā, bet man patīk meklēt savu zivi. Ir taču labi zināma makšķerēšanas patiesība, ka varu noķert tikai tās zivis, kas man domātas, citi lai ķer viņiem domātās. Braucot uz copi, līdzi ir rīki visām zivīm, taču pamatā braucu ar konkrētu mērķi, jo ir ezeri, kur braucu ķert līdakas, un ezeri – kur ķeru asarus.”
Īstie zemledus makšķernieki sezonu nespēj iedomāties bez došanās uz Peipusa ezeru. Par tur vilktajiem lomiem dzirdēti visdažādākie makšķernieku stāsti. Arī L. Grīnberga atzīst, ka Peipuss ir vieta ar īpašu auru: “Tas ezera plašums un varenums, tā ir tāda īpaša enerģētika. Kad saelpojies to gaisu, ilgi vēl lidinies kādu metru virs zemes. Tur cope citāda, vajadzīgas zināšanas. Nebūs tā, ka, pirmo reizi aizbraucot, būs pamatīgs loms. Vislabāk braukt kopā ar kādu takuzini, kurš pazīst šo ezeru, zina labākās vietas, var pamācīt, kā tikt pie loma. Nav jau arī tā, ka tur vienmēr ar spaiņiem var saķert, gadās arī patukšākas dienas. Taču tam pretī ir dienas, kad tiešām ir liels loms – skaisti asari, skaistas raudas. Tas atsver visu!”
Komentāri